6

Un man šķiet,cik dīvaini, ka pasaulē tik daudz cilvēku, tik daudz cilvēku,tik daudz cilvēku,bet es pazīstu tikai mazu daļu no tiem, bet es taču tagad nevaru iet pa ielu un iepazīties ar visiem, bet tomēr,kāpēc gan nē? Bet tomēr, es tāpat pazīšu tikai mazu daļu no tiem. Un varbūt tā pat ir labāk. Ka visus nepazīstu.Ka vēl ducis no tiem man sagādā interesantu stāvēšanu rindā,kad es prātoju,kā sauc viņa kaķi, par ko viņš/a vēlējās kļūt bērnībā un vai viņš/a piepildīja savu sapni, ko viņš/a ēda brokastīs un vai viņam/ai garšo vīns un vai viņš/a smēķē, un vai viņam/ai tāpat kā man patīk lūkoties dūmos,kas plūst augšup no karstas kafijas/tējas krūzes.
Un tomēr, nekad jau nebūs tā,ka es visus pazīšu, visu zināšu. Vienmēr paliek kaut kas nesasniedzams, bet tas taču ir skaisti,nē ?
Kas ir aizsniegti griesti ? - Apziņa,ka par zemiem...
Tā lūk.
Un es nemaz nevarētu pazīt visus cilvēkus, es pat teiktu,ka tagad nevienu nepazīstu,jo pazīt ir visai dziļš jēdziens, ja to uztver mazliet savādāk. Es par nevienu nezinu visu sīkumos.
Un neviens par mani visu nezin sīkumos,vismaz man tā šķiet.
Un ja reiz man tā šķiet,tad tā taču ir,vai ne?
Un ziniet, es šodien sapratu,ja kaut ko dara par spīti kaut kam, tad to ir daudz vieglāk izdarīt. Ak,cik tie cilvēki ir jocīgi! Un,ak,cik jocīga esmu es!
<< Ak, šķiet,ka visu! Es izbaudīju pat skumjas. Un kad tu kaut ko izbaudi - tas vairs neliekas slikts vai nomācošs. Nezāļu pilnā pļavā es saskatīju vienu vienīgo margrietiņu un priecājos par to pašu, kaut arī to biju apkarojuši kukaiņi un ziedlapiņas,kuras biju pieradusi redzēt baltas, bija pelēkas. Es priecājos par šo puķi. Kad es izbaudīju vienu vienīgo puķi nezāļu ielenkumā,man šķita,ka skaistākas puķes par viņu nevar būt. Pat rozes man likās nespožas šīs vienīgās,noplukušās puķes priekšā. Šajai
puķei pat nebija smaržas, bet,ja būtu - tā noteikti būtu satriecoša! >>
Ak, es pat sāku sevi citēt. Es nezinu,kāpēc es to ieliku šeit. Tā vajag. Es ceru,ka tā vajag. Un,ja arī nevajag,to neviens neuzzinās, jā.