72

Esmu ievērojusi,ka manu blogu vairs neviens nelasa. Nu,vai vismaz neatstāj savu viedokli par manām muļķīgajām domām. Es ceru,ka neesmu kļuvusi pārlieku ērmīga. Lai, nu,kā arī būtu, es ceru,ka jūs visi esat ļoti aizņemti ar kaut ko ļoti jauku un tāpēc neesat te. Labi,viss.
Sāksim ar to,ka šī nedēļa rādījās pilna ar darāmo, bet, es atkal esmu ar tukšām rokām,jo Nadja ir slima līdz 29. datumam un tikmēr man nebūs teātra sporta. Lapiņā bija piebilde,ka kāds cer ( visticamāk,Nadja,jo visticamāk,ka viņa to zīmīti arī rakstīja ), ka 30. aprīlī viss notiksies un būs labi. Arī es tā ceru,jo lāča soļiem nāk virsū turnīrs un man nav kur sprukt. Un, negribas,lai es kaut ko nemācētu esot virsū uz skatuves. Bet tāpēc jau tā ir improvizācija,vai ne? Īsāk sakot, man atkrīt darāmais pēc stundām, tas ir, pēc skolas,jo pēc stundām, varbūt man vajadzēs aiziet uz kādu konsultāciju vai tamlīdzīgi. Un, es tā izdomāju,ka tikmēr,kamēr man nebūs teātra, es sēdēšu saieta laukumā un kādā kladē kaut ko rakstīšu. Īstermiņa stāstus. Vai gartermiņa stāstus. Nezinu. Varbūt pat ne stāstus. Varbūt kādu dzejoli vai vispār kādu ķēpājumu, jebšus " ak, labāk nemaz nebūtu tērējusi tinti "
Tā jau var gadīties. Man skan Bon Iver un man tas patīk.
Man vakar radās kaut kāds teksts galvā,kuru es ielikšu rakstot AA.

Čio, mazie