seaside.

Ir otrdiena.
Ir aprīlis.
Un ir gandrīz maijs.
Šis mācību gads pagāja ātrāk, nekā iepriekšējais un arī iepriekšiepriekšējais. Tas nozīmē tikai vienu - laiks skriet tik ātri. Miljons reižu dzirdēta frāze. Bet tā tiešām ir. Un tas nozīmē to, ka gads un vēl daži, un es būšu tur, kur es tagad gribētu būt, tajā laikā, tikai nezinu, vai vietā. Jocīgi. Man tikko skanēja The Kooks - Seaside un tā dziesma man atgādina par vasaru 2010 un tagad, aiz maza paugura slēpjas vasara 2011. Pati labākā sajūta ir tāda, ka es vēl nezinu, man nav ne mazākās nojausmas par to, kāda šī vasara būs. Ko es darīšu. Vai man patiks. Vai varbūt nepatiks. Tā tiešām ir laba sajūta. Un ne tikai par vasaru. Par nākotni kā tādu vispār.
Nākamnedēļ jābrauc uz kaut kādu rakstnieku konkursa noslēgumu. No vienas puses baigi negribas. No otras puses gribas, jo man nav ne jausmas, kas tur notiks.
Vispār, man ļoti patīk šis laiks pirms vasaras. Tas, ko es tik ļoti gribu, ir tepat, rokas stiepiena attālumā, tomēr vēl neaizsniedzams, vēl nav sācies, tāpēc vēl nevar beigties. Diezgan nesakarīgi.
Tomēr man ir daudz mazu plāniņu, ko vēlos šajos trīs mēnešos realizēt. Un jā, viens no tiem - pirmoreiz mūžā nosauļoties tā riktīgi pa brūno. Savādāk ir sajūta, ka esmu līķkrāsa forever.
Taču es ceru, ka visus mēnešus nenombulēšu, bet izdarīšu arī kaut ko lietderīgu.
Un vēl, man gribas, lai aiz loga ir zaļš un zaļš, un lietus,lietus,lietus. Silts, stiprs lietus, kas sākas rītā un nerimstas pat līdz vakaram. Un es sēžu iekšā, klausos uz to brīdi vislabāko mūziku pasaulē, kaut ko līdzīgu The Kooks un man ir labi. Jā, es gaidu tādu dienu.
Bet aprīlis - maijs nozīmē to, ka ir jāsarauj pēdējās mācības, vislielākās problēmas man kā vienmēr sagādā matemātika.
Un patiesībā, es pat brīnos,ka joprojām drukāju šajā blogā.
Lai nu kā - jauku vakaru,dienu,rītu un dzīvi un klausieties :
dziesmiņdziesmiņa