.

Pilnīgi nezinu ko lai raksta. Tad jau laikam nevajadzētu rakstīt vispār. Es labprāt šo tiešām rakstītu kā kaut kādu īstu dienasgrāmatu, bet pārāk daudz acu redz un tā tālāk. Rīt es beidzot iešu uz kinoteātri, pēdējo reizi es biju uz Šreku (ha-ha) un tas bija tik sen, ka es pat neatceros kad.
Man mājās ir atrodamas diezgan krutas grāmatas, vakar atradu par narkomāniem, bet tādu tiešām, nevis kā Kaifs, kur viss ir diezgan virspusēji vai kaut kā tā. Nu, nav jau brīnums, galu galā, tās grāmatas autors ir ārstējies no narkotiku atkarības.
Es vispār laikam lasu tādas grāmatas,kādas nevajadzētu, bet es mēģināju notestēt savādākas, kuras varbūt vajadzētu, un tās man likās tik dumjas, ka es tālu netiku.
Es tagad iedomājos, nez ko es rakstīšu pēc daudziem,daudziem gadiem, nez kādi notikumi būs. Tādas neziņas/ziņkāres dēļ ir vērts no rītiem celties!
Čo ir kaut kādā (..) vietā un atpakaļ būs tikai rīt, es nemaz nezinu cikos, cerams, ka ne vakarā.
Es no kuras tur dienas nejūtos īpaši labi, jo - bars - ir uz manis dusmīgs un tamtamparapam. Bet es neko nevaru izdarīt. Tas situāciju padara vēl stulbāku, bet tād dzīv. Un man nav vienalga, bet ko gan tas vispār maina ?
Labi,viss. Par to ir jābeidz domāt vienreizīt.
Rīt ceru satikt Čo un gulēt zālē, nu kaut kur gulēt. Sen vispār neesam tikušās.
Un un un man būs zili mati, tādi riktīgi zili, - nu nejau debeszili vai kkas gaišs,bet nu tāpat zili. Un dredus es nekādīgi nevaru sagaidīt, man jau pilnīgi apnik gaidīt.
Iesakiet man labu mūziciņ.