pulkstens

Daudzi cilvēki dzīvo, taču tā arī nekad dzīvē neatlicina pietiekami laika tam, kas viņiem patiesi patīk. Neatliek laika,teiksim, vakarā atšķirt vaļā iemīļotu grāmatu, jo nākamajā rītā ir agri jāceļas, lai dotos uz darbu, kurš riebjas un nebūt neatbilst tā cilvēka interesēm. Jā,protams, nav vienkārši aiziet no darba un atrast citu, un tamlīdzīgas lietas. Taču cik viegli ir atteikties no sapņiem? Vai ir jēga strādāt tur, kur nepatīk, iet tur, kur nepatīk, darīt to,kas nepatīk? Palikt tur, kur garlaicīgi un tā tālāk, tā joprojām? Cik daudzi piepilda savus sapņus? Cik daudzi dara visneciešamāko, lai tikai tos piepildītu? Maz. Cik daudzi atmet cerības? Jā,zinu, ka ļoti iespējams šis teksts ir muļķīgs un banāls. Jā. Varbūt. Katram ir kāds sapnis, liels vai mazs, labs vai slikts - taču ir. Kādam tas liekas viegli piepildāms un realizējams, citam tas sagādā elles mokas... Man vairs negribas turpināt. Nezinu. Iesāku un nespēju savu domu pabeigt. Gan citreiz.
Atkal skan HOW TO SAVE A LIFE. Man uz lūpām salds spīdums. Ārā ir baismīgi tumšs, pilnīgi sirds sāp par to, ka vasara lēnām izzūd. Ko esmu izdarījusi? Neko. Tiešām neko. Zvelnēju Priežu kalniņa zālē, noskatījos uz lejā notiekošo, daudz staigāju apkārt, stopēju līdz Cesvainei, lai sēdētu uz ruļļiem un runātos, stopēju arī līdz Vecpiebalgai, lai vienkārši pastaigātu apkārt, apskatītu ūdensrozes un nopirktu 2,5 l kolu. Aizbraucu uz otru Latvijas galu, respektīvi, Kuldīgu, lai satiktu baru un tas arī laikam viss. Nekur neesmu citur bijusi. Taču es nedomāju, ka šī vasara ir slikta. Patiesībā, tā nemaz nav slikta.
Es gaidu nedaudz septembri, bet tikai dredu dēļ. Un varbūt nedaudz to spilgto, galvu reibinošo krāsu dēļ. Lapu lietus. Taču es zinu, ka pēc tā visa jaukā, sekos kaili, tukši koki, tukšas ielas, pelēcība. Es ilgošos pēc tā, kas ir tagad, to arī es zinu. Jocīgi. Taču es ceru, ka tas pirms-ziemas laiks un ziemas-laiks, nešķitīs tik drūms kā parasti.Eh, tagad iztēlojos - aiz loga balts, biezs sniegputenis, istabā kūp vīraks, es sēžu uz palodzes ar tējas krūzi rokā un šalli ap kaklu, jo tas iespējams, būs jau apsaldēts. Būs sestdiena, es domāšu par vasaru, to, kā to pavadīju, par mājasdarbiem un saviem klasesbiedriem, par visu, visu.
Arī jauki.Vienīgais, kas man nepatīk, ka pēc skolas būs jau tumšs un kamēr es tikšu mājās, būs vēl tumšāks. Man nepatīk tas,ka man pa tumsu kaut kur jādodas, tas man uzdzen bailes. Bet tas viss, protams, ir tikai manā prātā, bet kā lai es sev to ieskaidroju?
Labi, atgriezīsimies pie jaukā. Man pēc pāris stundām ir vārda diena, es nejūtu nekādu vēlmi to svinēt, vispār, kāda jēga ko tādu svinēt? Tātad, priekšā ir rudens. Mamma noteikti liks man grābt lapas pagalmā un tad es viņas sagrābšu lielā, lielā kaudzē un lēkšu iekšā, kā vislielākā muļķe pasaulē. Bet tas ir jauki. Pamēģiniet, cilvēki.