65

Paula gribēja, lai es kaut ko uzrakstu. Labi, speršu nu vaļā.
Ir svētdienas vakars, laukā tumšs un kluss, kā nekā šī ir mana mazā,zaļā bedre, kur kā ierasts ir kluss un nekad nenotiek, ja vien tavai mājām neskrienu es kopā ar vēl kādu un kaut ko nebļauju, jo tas svētdienās sāk izvērsties par tradīciju. Es domāju, ka tā būs līdz kādai ziemai, jo tad jau būs šausmīgi auksts, sniegs un slidens, bla-bla-bla.
Ir vēl atlikusi tikai nedēļa, rīt būs angļu valodas kontroldarbs un es vairāk vai mazāk esmu viena no tiem retajiem, kas nesēž visu vakaru ieurbusies vārdnīcā. Varbūt tas ir tāpēc, ka es pazaudēju to vārdnīcu, varbūt tāpēc, ka es nezinu. Man būs jāsarakstās ar kādu itāļbērnu par dzīvi, jāstāsta par Latviju un ja viss aizies tik cool, cik cool var aiziet, es pat braukšu ar viņu satikties vai kaut kā jel tā. Mēs ar klasi novembrī varbūt brauksim uz Zviedriju, es nezinu. Kaut kāds sviests ar pasēm un tā.
Šodien biju uz filmu dabū viņu uz skatuves, tāda diezgan skatāma. African kid, na-na-na.
Šodien sāku rakstīt kaut kādu muļķīgu stāstu.
Dzīve nav rožu lauks.
Un es gribu pavasari.
Runājot par pavasari, es atceros, kā pagāšgad šeit rakstīju par to, ka es jau sajūtu pavasari, tas bija kaut kad pēc ziemas un tā. Baigi mājīgi te vispār ir. Laiks skrien. Tā kā Lauris Reiniks. Un man ir mājasdarbi.