79

Es izdomāju,ka man vasarā noteikti ir jāsakrāj spoguļkamerai un jaunām skrituļslidām, jo man negribas izniekot šo vasaru,ja var neizniekot. Ne īpaši veiksmīgs teikums un tomēr. Es un ceru,ka arī jūs sapratāt. Īsāk sakot, es gribu šajā vasarā un nākošajā mācību gadāt izdarīt maksimāli daudz. Vispār, šodien es nezinu kāpēc,pa dienu iemigu un nogulēju baigo laiku,pamodos tikai vakarā, bet tad man bija maza pastaiga,kurā es saelpojos daudz gaisa un priecājos,ka tomēr kādu laiku dzīvoju mazā bedrē,bet te ir tik labs gaiss tomēr. It īpaši pavasarī. Un, vispār, viss tagad ir tik skaists un zaļš,ka man ir liels prieks par to. Vēl ir lieliski tas,ka es atcerējos,ka man šeit patīk viena vieta... Un tur es pirmdien aiziešu,domājams,ka kopā ar D. un varbūt arī ar A., bet par to es ļoti šaubos. Pluss vēl tam,man ir jāaiziet uz pastu un jāizņem divas sīkpakas. Mazie ķīnieši,paldies,ka jūs man kaut ko atsūtat! Vispār forši kaut ko saņemt. Es gribētu arī ar kādu rakstīt vēstules,tā ir pavisam cita sajūta,nevis uzklikšķinot uz e-pasta,bet,nu ko padarīt. Šodien ārā bija liels zibens un pērkons,un,atzīšos man pirmo reiz mazliet bija bail. Bet,tā,kā man nācās atstāt tikai parastās gaismas un radio,es beidzot šodien izdarīju ko prātīgu un palasīju Imanta Ziedoņa "Epifānijas". Starpcitu,iesaku palasīt visiem. Viens divi gabali man patika nu ļoti ļoti, bet tas nenozīmē,ka pārējie bija slikti. Kad Ziedonis vispār ir uzrakstījis ko sliktu? Tā lūk. Es laikam to...to uzrakstīšu šeit. Neko tāpat nezaudēšu un varbūt jūs pat izlasīsiet.

Ir viens vārds,kas teikuma beigās sacīts,visu uzspridzina. Vārds DIEMŽĒL. Uzspridzina visu teikumu. Visu labo mūžu.
- Un tāda nu ir pateicība. Viņu dēļ es katru kumosu savai mutei atrāvusi. (Un zem vārdiem dziļā tumsā paspīd vārds >diemžēl.)
- Man neviens nevar pārmest. Līdz šai dienai tev esmu uzticīga. (Bet kā apslāpēti draudi nāk no dziļuma augšā <diemžēl>.)
Iznīcinošs vārds. Kā krusts pār teikumu. Šķērsām pār dzīvi! Pātaga pār seju, pārlauzts cirtiens: diem-žēl! (Šmiuks! Šmiuks!)
Baroju,kopu,diem-žēl. (Šmiuks! Šmiuks!)
Mīlēju tevi,diem-žēl. Uzupurējos,diem-žēl. Par žēlošanu,nožēloju,nevajadzēja.
Pašstādītai ābelītei galotnīti nocērt nazis DIEMŽĒL. Lien diemžēlčūska,dzeļ diemžēlskorpions. Mazs sērkoņš uzņirdz pie mājas stūra. Visu laiku šis cilvēks stāstīja,kā cēlis brālim māju, kādu gaišu un skaistu,un tad ņem pēkšņi akmeni un triec logos: diem-žēl!
Ņem diemžēlsērkociņu un palaiž uguni jumtā.
Bīstams vārds. Nāk beigās,kad daudz kas padarīts vai kad viss jau gatavs. Nekad nesaka sākumā <Diemžēl celsim māju>. <Diemžēl precēsimies>, <Diemžēl būšu revolucionārs>. Bet atnāk beigās un iznīcina. <Uzcēlām to māju diemžēl.> <Sapinos ar revolucionāriem diemžēl.> Iznīcina uzticēšanos. Izmežģī ticību.
DIEMŽĒL ir nāves punkts,robeža, aiz kuras mirst. Mēs ceļam savu dzīvi un savu līdzcilvēku dzīvi tikai līdz vārdam <diemžēl>.
Kad tu to esi pateicis (skaļi vai pie sevis klusībā), kaut kas mirst,kādam tu esi nāves spriedumu parakstījis - draugam,tuvākajam vai sev pašam.

Kad saule no rīta kāpj debesīs,pasaki briesmīgo vārdu <diemžēl> un tā,zenītā netikusi,norietēs.

No sevis man vairs nav ko teikt. Varbūt vēl varu ielikt šeit kādu skaistu dziesmu (paldies Aucei).

Šī te..