86

Te nu tā ir - ilgi gaidītā vasara,pēc kuras es jau ilgojos no pirmā septembra. Te nu tā ir - pastiepies uz pirkstgaliem un dabū! Trīs mēneši brīvības, trīs mēneši ārpus sienām,kas apnikušas,trīs mēneši bez jaunām matemātikas vielām. Kur tad mans prieks? Kāpēc negāžas pār malām,kāpēc es tagad nelēkāju aiz prieka,kāpēc,kāpēc,kāpēc? Tā nu tas ir. Kamēr cilvēkam kaut kas ir tikai,kā kaut kas tāls, kā kaut kas,kas varētu dzīvi sagriezt par 190°, tikmēr, tas ir kaut kas īpašs, labs. Nesaku jau,ka tagad man vasara šķiet slikta,nē,vēljoprojām tie paši sapņi un vēl citi, tagad atliek tikai visu realizēt, pārvērst par īstenību. Man ir tāda iespēja. Tev tāda ir. Visiem. Vairāk nekā puse iekalto plānu ir jāatmet nost, jāizņem no realizēšanas. Dažu dienu laikā, dažu minūšu, dažu sekunžu,dažu jautājumu,dažu atbilžu, dažu skatienu,dažu elpas vilcienu laikā viss var tik viegli mainīties! Es pilnīgi vairs nesaprotu,kura esmu es, kur ir mana vecā domāšana, kur,kur,kur? Kāpēc tas,ko es agrāk uzskatīju par pilnīgām muļķībām,tagad man sāk šķist pārdomāšanas vērts? Ja jūs sakat,ka cilvēki nemainās, jūs kļūdaties. Jā,protams, neviens cilvēks nespēj mainīties pilnībā. Vecie stiķi un niķi kaut kur dziļi noglabājas un neizzūd. Bet,es uzskatu,ka līdz ko cilvēks sāk domāt kaut par sprīdi savādāk,viņš pats izmainās. Tur jau tas āķis slēpjas. Domāšanā. Mēs domājam visu dienu,jau pieceļoties mēs domājam, ejot uz skolu,braucot tramvajā,vērojot pīles, mūsu galvās šaudās domas. Daudz. Niecīgas,nenozīmīgas,nebūtiskas, lielas,grandiozas,dziļas. Tas ir savādi,ka ejot garām cilvēkiem,kurus mēs varbūt esam redzējuši desmitiem reižu,mēs tikai beidzot viņus pamanām. Un, nu? Tālāk. Tālāk jau nekas nenotiek. Nav garantijas,ka mēs sastapsimies ar šo cilvēku vēlreiz. Labi, kas par to. Bet, mani nepamet sajūta,ka šādi staigājot,es varbūt paeju garām kādam,kādam,kas man ļoti noderētu. Kādu,kuru vajā tādas pašas domas,kā mani,kādam,kuram patīk tas pats,kas patīk man. Kādam,kas iespējams ir līdzīgāks man,nekā es pati sev. Ļoti sakarīgs pēdējais teikums. Zinu. Tu arī. Ja lasi.
Pēdējās dienās, mans garastāvoklis te bija tāds - labs,neitrāls,sauciet kā gribat, te atkal slikts,tiešām. Un, man nav īsta iemesla. Ir šis tas izgaisis, bet tas ir uz labu. Es zinu. Un pēdējā laikā, es tiešām jūtos,kā tāda muļķe. Muļķīgas domas.
Rītdien ar klasi dosimies pārgājienā. Paliksim tajā vietā pa nakti,ja būs samērā normāli laika apstākļi. Šodien uzrakstīju darbu R.Blaumaņa konkursam. Ir pat naudas balvas. Cerams,ka paveiksies,ja arī ne, būšu vismaz mēģinājusi un nebūšu pievīlusi skolotāju. Arī daudz.
Vēl,man ļoti tracina tas,ka mums ir jāvāc paraksti apgaitas lapā. Kādēļ gan skolotāji vienkārši nevar atzīmēt to,ko viņi jau atzīmē un skolēni iztikt bez liekām problēmām? Nu,nopietni. Man pirmo reiz,kad vajadzēja saņemt parakstu no skolotājas,lapiņa bija aizmirsusies mājās. Gāju uz kopētavu. Dabūju četras. Divas aizdevu vai kas, īsāk sakot,man divu vairs nebija. Tad atradu veco. Tagad ir trīs. Un tagad ņemu tukšās līdzi,nevis pilnās. Rītdien būs jānodod divas lapiņas,nevis viena,kā pārējiem. Jūtos īpaša ar to. Turklāt, man nav paraksta no kases. Ja rīt no rīta nepagūšu dabūt, tad man būs vienalga. Klasesbiedrenei skolotāja neparakstījās tikai tāpēc,ka viņa nav šo semestri nesusi darbus. Labi, es saprotu,ka viņa viņai ieliks nesekmīgu atzīmi pusgadā, tas ir saprotams. Bet, parakstu jādod par to,ka skolēns vizuālajā mākslā ir atnesis zīmēšanas blokus. Viņai ir jocīgi principi.
Es joprojām gribu gulēt uz jumta, vērot debesis,kaut bez zvaigznēm, domāt un vēl šo to. Skola ir galā. Sajūta,ka karu pēkšņi pāršalktu miers.