80

Šis ir 80. ieraksts. Pēc precīza skaitļa gan astoņdesmit pirmais,ja jūs atceraties (es atceros),ka man šeit ir divi 77. ieraksti. Es būtu pārlabojusi,bet negribās. Mazliet nekārtības ir laba lieta. Vismaz man tā šķiet. Ja mazliet nekārtības ir mājās (gan manās,gan citās),tad uzreiz man liekas,ka ir tāda kā mājīguma sajūta. Vienalga pils vai pagraba dzīvoklītis,mazliet nekārtības vajag visur.
Šodien nekā īpaša nebija. Skola bija diezgan garlaicīga,īpaši smieklīga nebija nekā. Pēdējā stundā uz mūsu pusi atkal sāka lidot dažādi objekti un tā. Matemātikā sāku kaut ko saprast. Tik jāpieslīpē precizitāte un tad jau vispār būs, Mārtiņ Rītiņ teiktais "kas var būt labāks par šo?" Kaut gan man matemātika ir daļēji nīsta (jo daļēji tomēr sirds dziļumos es to priekšmetu mazliet mīlu) ir tik jej (zeffo man pielipināja to jej) sajūta. Pēc tam, es un D. gājām uz pastu,jo es dabūju divus apģērba gabalus. Un,man pat derēja. Diezgan veiksmīgi,ņemot vērā to,ka izmēri īsti nebija pētīti. Pēc tam tika apmeklēts rimi un vēl gribējām uz estrādi,bet palikām pie graviņas,kur no trim soliem divi bija aizņemti un mūsējais (!!!!!!!!!) bija salauzts. Mēģinājām kaut kā viņu tur piepacelt,bet nekā. Koks taču smags. Tad stāvējām aiz sarkanajām margām un metām pīļu puisītim (haha) un pīļu meitenītei (vēl viens haha) čipšus,jo nekā cita mums nebija. Es ieminējos "žēl,ka mums nav maizes" un... notika negaidītais. Mums tieši tajā brīdī garām gāja tantiņa ar somu (es viņu pirmīt nemanīju), apstājās un jautāja vai pīles tos čipšus ēdot. Es atbildēju,ka jā,ēd gan (tā arī bija) un viņa no somas izvilka baltmaizi un iedeva mums. Tas bija jauki. Vismaz man. Tad mēs turpinājām tur stāvēt un barot pīles. Patiesību sakot,maizi dabūja arī tie mazie nezināmas sugas putni.
Rīt es smiešos,ļoti. Solījums taču paliek solījums.