Pasē to neraksta

Mans fotoattēls
Zem Triumfa Arkas
Mana dzimšanas diena ir septembrī, mana mīļākā krāsa ir zila un man patīk gulēt zaļā zālē. Mana vārda diena ir vasaras pēdējā mēnesī un es gribētu aizlidot pie marsiešiem.

piektdiena, 2010. gada 4. jūnijs

91


Vakardien es laikam biju it visur,kur vien vakardien varēju būt. Man ir apnicis,ka ar mums uz ielas sāk runāt nepazīstami cilvēki. Ne normālas lietas,bet galīgākās muļķības. Ak,cilvēki,mēs taču neesam tādi frīki! Esam,jā, mazliet,mazdrusciņ,bišķiņ,nedaudz, bet ar mums nemaz nav vērts iesākt sarunu. Nē,varbūt ir,bet mēs to negribam.
Vakar bijām uz kristīgās rokgrupas koncertu. Viņi deva startu pilsētas svētkiem,bet šodien? Šodien ejot garām kinoteātrim, audumu veikalam Elīzai, stāvot un gaidot mazo,zaļo cilvēciņu iededzamies un turpinot iet pa ielu taisni,tad atkal pāriet pāri ceļam un turpināt iet līdz Mironītim,lai nopirktu jaunu pīrsingu, es neredzēju nekādas svētku izpausmes. Pēc tam, es nesteidzoties soļoju atpakaļ, atkal pāri tam ceļam, uz kiosku. Nopirku savas brokastis, mēģināju atrast Maijas darbu Kultūras Foruma avīzē,bet nekā. Tad, izgāju cauri tam pagalmam ar milzīgajiem,melnajiem vārtiem, gribot satikt pēc iespējas mazāk cilvēku vai nesatikt vispār,bet neiznāca. Tad, nolīdu ēnā, pie Drogu sāna durvīm, vērojot zaļu vilcienu un ēdot brokastis. Cerēju,ka beidzot būšu nedaudz tikusi no tiem cilvēkiem vaļā. Bet nekā,pat vilcienā es pamanīju dzīvības pazīmes.
Dažreiz mani attur tukšas ielas,tukšas un klusas,bez neviena,kas tās padarītu aizpildītas un skaļas,bet šorīt es ilgojos pēc tukšuma un miera ielās. Bija vēlme paslēpties.
Mans rīts.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

s e k o t ā j i