94

es gāju pa ielu. kaut kas smaržoja pēc ziedošām plūmēm,bet abās ielas pusēs neviena plūmju
krūma nebija. strādnieki cēla kādu nojumi un es viņos slepeni noskatījos. šī smarža,kura
laikam bija izdomāta un tie strādnieki, tas viss kopā man atgādināja par aizgājušajām vasarām.
lūk, šeit nebija racionāla izskaidrojuma. vismaz par strādniekiem ne. cilvēku ielās bija maz,
kā jau vienmēr. tik tikko biju nākusi no bibliotēkas laukuma, kur bija kāds vecs vīrs,kurš
runāja pa telefonu un jaunietis,kurš sēdēja uz sola kopā ar savu datoru. divas ļoti atšķirīgas
personas. kādu brīdi starp viņiem pabiju arī es, taču man nebija līdzi neviena saziņas līdzekļa.
es lasīju grāmatu un uz to brīdi man ar grāmatu bija kontakts. tā runāja,bet es klausījos,tās
teiktajā. pareizāk skanētu - ieklausījos. mierīgi.
atgriežamies pie tā,ka es gāju pa ielu. šī bija iela, kur bija pilsētas prokuratūra un
apdzīvotas ēkas. man pretī nāca kāds puisis - kaut man pašai vienmēr ir dziļi nepaticis tas,
ka mani vēro - es viņu vēroju. pārāk uzkrītoši gan ne, bet šodien es vēlējos,lai man kāds
un kaut kas paliek atmiņā. es apstājos. vienkārši apstājos un pagriezos pret kādu māju.
ieejas durvis atradās pāris metrus no ceļa un,manuprāt, tas ir visai neērti. durvis
bija rotātas ar krāsu pāreju. baltā svītra virzoties uz kreiso pusi pārtapa viegli zila.
uz to brīdi man prātā iešāvās doma "es gribētu savai mājai tādas durvis". brīdi vēlāk,
es vairs nebiju tik pārliecināta. varbūt no malas izskatījās jocīgi - es tur stāvēju,viena
un blenzu uz svešu māju. viens solis un es jau būtu svešā pagalmā. taču - nebija jau neviena,
kas mani redzētu. ielas bija tukšas,taču - varbūt mājinieki mani vēroja caur logu rūtīm,kurām
es nepievērsu uzmanību. pagalmā atradās tumšsarkans krūms un mazs,balts galdiņš ar dārza krēsliem.
īsti gan nesapratu,kāds prieks ir sēdēt pagalmā,kur tev ir jāelpo putekļi no bedrainā ceļa.
taču, tas bija vienīgais pagalms,kurš viņiem piederēja. un, nav jau teikts,ka krēsli ir aizņemti
darba dienas pievakarē,kad visi steidzas no darba mājup. varbūt, tie cilvēki,kas dzīvoja tanī mājā
ar savādajām durvīm, iznāk pagalmā agrā rīta blāzmā un izbauda mieru un klusumu,kurš visiem
ir svarīgs. man tomēr palika nedaudz ērmīgi - ja nu kāds mani redz? pārgāju pretējā ielas pusē un
apstājos pie uzraksta "prokuratūra". svešais pagalms palika man aiz muguras.