Viss patiesībā ir jocīgi. Es vakardien no pusē vienpadsmitiem līdz desmitiem vakarā kaut ko bumbulēju laiku kopā ar divām meitenēm. Vakarā, cik ikdienišķi,bet mēs bijām estrādē. Daudz runājām. Soliem virsū ir sarakstīti cipari un man tas nepatīk. Kāda jēga no tiem? Kuram tad nāksies ievērot to skaitļu kārtību? Nevienam, es zinu. Viss apkārt bija zaļš, aiz kokiem bija tas ceļš,kurš ved uz kaut kurieni, es pat nezinu kurieni. Mani viņš interesē. Būtu jauki iet uz kaut kurieni,tu pats nezini uz kurieni... Bet,vakar man teica,ka pastāv varbūtība,ka tas ceļš ved uz kapiem. Varbūt tā arī ir. Uz soliņiem vēl ir mūsu marķiera uzraksti,kā "rasisms bojā redzi" un "krāju naudu revolūcijai" un mgmt dziesmas vārdi. Un vēl, tur ir aizbāzta aiz viena soliņa, maza,maza sirsniņlapa. Kādam. Bet tas kāds to lapiņu nekad neatradīs,tā es domāju. Ja atradīs,tad pasmiesies par muļķību. Varbūt tam cilvēkam šķitīs,ka viņš tiek novērots, izsekots vai kā citādi. Un tā ir mana vieta. Tur ir mans sols,mana ēna, mani koki. Tur ir manas atmiņas un mana ikdiena. Tur paliek mani smiekli,manas sarunas, arī bezjēdzīgās. Tur paliek nospiedumi no manis.
Un varbūt arī no kāda cita. Varbūt kāds tur nāk naktī,kad neviena cita nav. Apsēžas uz mana sola, izlasa manis uzrakstīto tekstu un padomā par kaut ko...
Un vakar mēs runājām par to,ko tik cilvēki nedara,lai izpatiktu. Un tas mēdz traucēt. Ļoti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru