Šodien ir jau desmitais jūnijs. Desmitais. Vai spējat tam noticēt? Jau mīnuss desmit dienas vasaras brīvlaikam. Neko sakarīgu šajās dienās neesmu paveikusi. Es gribu pārkrāsot savai istabai sienas un vēl uzgleznot putnus uz sienām un dīvainas puķes,bet tam man vajag lielu,talantīgu mākslinieku,kurš ir gatavs apkrāsot manas sienas. Lūk tā,bet tam nepieciešama nauda. Un, ja runa iet par naudu, tad - sienas var pavisam noteikti pagaidīt,jo kaut kas cits var pagaidīt īsāku laiku. Daudzi saka,ka par naudu nevar nopirkt laimi. Jocīgi. Īstermiņa laimi,manuprāt,nopirkt,protams,ka var. Lai arī cik savādi nebūtu,bet arī lietas var dot kaut kādu laimi. Nu, es protams nezinu,kas tā tāda laime ir, man ir tikai nedaudz priekšstata par to, bet man nav ne jausmas,kas ir ĪSTA laime. Vai maz tāda pastāv? Nezinu. Bet dažreiz ir sajūta,ka tu esi laimīgs, kaut arī nemaz nezini,ko laime nozīmē. Bet tas ir tikpat brīnišķīgi,kā tad,kad tu esi laimīgs un apzinies laimes sastāvu. Galvenais jau ir tas,kas ir pirms "un" daļas. Nav nozīmes,cik daudz tu zini vai nē. Patiesību sakot,esmu nedaudz vīlusies vasarā. Kur ir saule? Nē,nē,es negribu nenormālo sauli,karstu un svelmējošu,bet es gribu laiku,kad saule spīd,debesis ir zilas, zāle ir zaļa un pūš vējš - neliels,tik tikko jūtams,bet vajadzīgs. Lūk, pirmas pāris dienām (kādām divām,trim), man tiešām bija..slikti. Tiešām. Vakaros pie manis ciemojās kaut kas bez formas, bez vārda, bez sejas izteiksmes un matu krāsas, kāds bez zaļām kurpēm un mājām. Man ir maza nojausma,ka tas kāds jocīgais,tepat sēž uz mana punktiņsegas pārklātā krēsla. Bet, šovakar,šis jocīgais viesis man nepievērš tik daudz uzmanības. Vai otrādāk. Vienkārši ir blakām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru