2011

Tātad pirms pāris dienām manā prātā iešāvās ideja par to, ka katra gada nogalē (sākot ar 2010. gadu) es atlasu dziesmas, kas man šajā gadā visvairāk ir patikušas un atgādina šo gadu. Es ceru, ka man šo ideju sanāks īstenot vēl gadu,divus,trīs, četrus, piecus un, liels brīnums būtu, ja arī sanāktu sesto vai vairāk. Lai nu kā, mans pirmais disks ar 2010 dziesmu izlasi ir gatavs, vēl gan jādabū marķieris un jāuzraksta viņam kaut kas virsū un tad kaut kur smuki jānoglabā, bet gatavs viņš ir un tas ir jauki. Tātad 2010. gada izlasē iekļuva šīs dziesmas:
# City and Colour - Sleeping Sickness
# The Beatles - Help
# Placebo - Special Needs
# Florence and The Machine - Kiss with the fist
# The Books - Smells like content (my magic song)
# Michael Jackson - Human Nature
# MGMT - Electric Feel
# Dirty Goods - Hollywood
# Bon Iver - Skinny Love
# Passion Pit - Sleepyhead
# Bring me the horizon - Chelsea Smile
# Bob Marley - Three Little Birds
# Radiohead - Fake Plastic Trees (Stephen Salewon and Dustin Prinz cover version)
# Sandhy Sondoro - End of the rainbow

Jāsaka, ka lielākā daļa nav diez cik jestras dziesmas, nezinu kādēļ tā ir sagadījies, taču ceru,ka mana mūzikas gaume nav anormāli šausmīga. Šovakar BEIDZOT noskatījos 500 days of summer. Tagad tā noteikti ir viena no manām mīļākajām filmām, jā. Iesaku noskatīties, ja vēl neesat to izdarījuši un vispār šķiet,ka es drīz skatīšos atkal, man ļoti patika. Galvenie aktieri ļoti labi, sižets un viss kopumā bīīīja labi.
Šīs brīvdienas ļoti ātri skrien uz priekšu, vispār, es ļoti vēlu eju gulēt un arī vēlu ceļos, esmu dīvains cilvēks, jo vakarnaktī runāju ar tomātu un ūdeni, un aizvakarnakt divos naktī biju gatava iet uz Statoil, bet cilvēks X negribēja nekur iet. Jaunais Gads iestājas pēc 69 stundām un īstenībā man tas neko neizsaka. Vienīgi to, ka laiks iet uz priekšu un kaut kādām atskaitēm par to jau ir jābūt - mēnesis, diena, gads, mūžs (es nezinu kā to vārdu raksta, mani vienmēr ir mulsinājuši šie žš, žs, zs, kas atrodas blakus).

Pirmdien piespiedu sevi piecelties un jau aptuveni pirms desmitiem rītā biju pansionātā. Uzdevu viņiem pāris mīklas un vispār bija diezgan jauki! Lai gan jāsaka, ka pati tur nonākt negribētu. Un vispār man ir bail no vecuma.

Jauki jums sagaidīt jauno gadu! AHOIJ

Granāta.

šis gads ir paskrējis ātri. ļoti. bet liekas, ka beigās tā šķiet vienmēr. vakardien mums bija skolas pasākums un kopumā es šajā pasākumā uzturējos visas septiņas stundas. šodien man bija klases eglīte, sākumā nelikās, ka man patiks, vispār likās - ko es šeit daru? bet beigās bija ļoti jauki. tas tā.
es nezinu vai teikt, ka šis gads bija labs,slikts,veiksmīgs,neveiksmīgs, šausmīgs,vājprātīgs, pārlaimīgs. es nezinu. man ir 102 kavētās stundas, 13 neattaisnotas, bet nu tāpēc,ka skolotāja nebija paskatījusies zīmes. tas nekas. viens piecinieks (ak, mana mīļā matemātika) un veseli trīs sešinieki. slikti. skolotāja lika man viņai apsolīt,ka nākamajā semestrī būs labāk. es apsolīju. man nepatīk dot solījumus, bet es centīšos, vairāk jau sevis dēļ,protams.
man priekšā ir divas nedēļas ar rītiem, kuros varēšu izgulēties, bet dienas un vakari ar daudz grāmatām rokās, diemžēl un protams, arī vācu valodu. tas tā. es ceru,ka visu izdarīšu un paspēšu, savādāk - uhh es nezinu! galvenais,lai 2011. gads iesākās labi. iesāksies.jā.
priecīgus jums ziemassvētkus,es zinu,ka cilvēki to tagad saka daudz un dikti, bet es tiešām jums novēlu priecīgus, nevis tāpēc, ka tā ir pieklājīgi darīt, bet tāpēc,ka es gribu, lai pasaulīte kļūst labāka. jums.man.viņam.viņiem.visiem. kaut vai uz pāris dienām.

Gājputni ir prom

Un šķiet, ka mana dzīve iet uz leju, jo Inese Saulīte izdzēsa manu komentāru viņas mūzikas profilā (kas man šķiet neizskaidrojumi) un vēstures skolotājai es nepatīku vēl vairāk.
Bet ja nopietni, tad es nezinu,ne uz augšu,ne uz leju,ne pa labi,ne pa kreisi. Ziema ir jauka, ja tev nav iesnu,man ir iesnas, ak vai.
Lai nu kā man uz galda ir gan PVN līme, gan multi sula un tas laikam norāda uz to, ka Mēness - Saule - Zeme neatrodas uz vienas līnijas.

Jā.

Man nepatīk tas, ka man salst kājas un rokas, un seja arī. Man nepatīk, ka pirms kontroldarbiem es domāju, ka pus līdz visu normāli zinu, bet, kad uz galda tiek nolikta kontroldarba lapa, es vairs nezinu itin neko. Man nepatīk tas, ka man ir jāceļas tik agri. Man nepatīk tas, ka es nespēju piecelties par kādu pusstundu vai stundu agrāk, lai nevajadzētu steigties. Man nepatīk tas, ka cilvēki nekad neko nevar pateikt sejā. Man nepatīk tas, ka ātri paliek tumšs. Man nepatīk tas, ka man visu laiku gribas tikai gulēt, gulēt, gulēt. Man nepatīk tas, ka man nepatīk tik daudzas lietas. Man nepatīk mana modinātāja signāls. Man nepatīk ziema vai vismaz - nepatīk daudz vairāk, nekā patīk.
Bet man patīk Saieta Laukumā izpušķotā eglīte, putenis un baltums. Tomēr es tik ļoti gribu zaļumu, siltumu, labākas domas galvā.

way to nowhere

He said 'earth was really dying'
Cried so much his face was wet
Then I knew he was not lying

3

Dienas sliktākais notikums ir tāds,ka es tomēr neaizbraucu ekskursijā, bet tā tomēr nav lieta par ko vajadzētu bēdāties mūžīgi (mūžīgi domāts kādas divas dienas).

Lai nu kā, es šķiet kaut kad rakstīju,ka vēlos svētdienu, sniegu un ziemu, un muzeju. Svētdien es to IZDARĪJU (!!!)

Bija sniegs (putenis nebija,bet jā), bija svētdiena un bija arī muzejs. Biju uz I. Lancmaņa izstādi, ļoti interesanti un skaisti, uunnununun...

Svētdien iešu atkal, ja sanāks. Un ak jel, pēc pāris stundām, nē, nevis pāris,bet ļoti maz nepilnām stundām būs decembris! Tas ir wow, laiks skrien tik ātri. Lai nu kā, decembris man nozīmē Ziemassvētkus un tādā garā, bet decembra sākums man nozīmē arī to,ka beidzot jāatsāk visur visu darīt un darīties, tā,ka jā, es paziņoju,ka kopš decembra es kļūstu par ļoti aizņemtu cilvēku. Rītdien, ja nebūs slikti un ja nebūs slinkums aiziešu uz mājturības konsultāciju iesākt jamaikiešu cepuri. Es ceru,ka aiziešu, jo nu jā.



Tad es vēl noteikti neesmu no tajiem labākajiem blogotājiem (jocīgs vārds), jo es nemāku skaisti izteikties un lielākoties es rakstu tikai par to,kas ar mani notiek un parasti ar mani nekas tāds nenotiek.

Pēdējā laikā esmu atklājusi labas lietas internetā, padalīšos arī ar jums, jo dalīšanās ir laba lieta. tātad.
cabis.lv
sixbillionsecrets.com
love.givesmehope.com

Pirmajā ir visādas interesantas idejas, otrajā ir visādas lietas, liela daļa visai bēdīgas un trešajā jau viss ir pateikts nosaukumā!.

Tātad vispār ar joni nāk Jaunais gads un jaunais gads nozīmē visādas jaunas apņemšanās, kad cilvēki sasolās sev, ka gāzīs tādus kalnus, nu TĀDUS!
Bet es nekad tā īsti nekad neko neesmu apņēmusies. Šogad laikam būs kaut kas jāapņemas un pats galvenais jācenšas arī apņemšanos realizēt.

Paula tikko ko tādu uzrakstīja, ka es nespēju noticēt savām acīm! Es neteikšu ko,bet no viņas puses ļoti negaidīti.

Bēdīgi,ka es nemāku izteikties skaisti, bēdīgi galīgi, bet es ceru,ka pēc simts gadiem es to beidzot iemācīšos.
Tātad, kas šodien notika labs? Es nezinu, ja godīgi. Labais ir tas,ka nekas ĻOTI slikts nav noticis.
Un Placebo ir pavisam skaista grupa. Ar tādu atziņu tad es arī beigšu rakstīt. čioo

šobrīd.

sniegs un the beatles.
kādēļ man ir tā, ka ziema man ir tad,kad uzsnieg sniegs?
vienalga vai tas ir oktobris vai novembris, vai aprīlis.
ziema šķiet iestājas decembrī tikai. bet man ir ziema.
kā jums?

NO NEED TO BE SAD

Pretēji nosaukumam, iesākumā aprakstīšu lietas, kas mani tieši šobrīd nedaudz skumdina.
Pirmā lieta ir tāda, ka man, kā jau lielākajai daļai cilvēku, kas mācās, rītdien agri jāceļas un jādodas uz skolu. Tas nozīmē to, ka mani skumdina arī tas, ka esmu ļoti slinka un neesmu izpildījusi tā īsti nevienu mājasdarbu. Vēl mani nedaudz skumdina šovakar tas, ka kinoteātrī šodien 19.00 nerādīja multeni, bet gan rādīs 25. datumā. Tā vietā, lai skatītos ar vaļā acīm kinozālē multfilmu, mēs aizgājām uz STATOIL un nopirkām - kapačīno un karsto šokolādi. Tad devāmies pie Dzintara un es viņam padevu pa logu savu Kapačīno. Tad viņš, kā par brīnumu, iznāca laukā un tad mēs gājām uz Sk8 parka pusi un nenormālais cilvēks nr. 1 nokliedzās, ka man esot Pedo sajūta. Vispār, šovakar es sapratu, ka vienīgais normālais cilvēks (ar ko pēdējā laikā pavadu laiku) esmu es pati. Tā nu tas ir, kaut gan es pati, šķiet, neesmu īsti normāla. Tad mēs nedaudz kaut ko Sk8parkā, tad pa ļoti čoino ceļu devāmies uz Saieta Laukumu un tad mēs pavadījām Dzinču uz mājām un tad nu jā. Kopsavilkumā, nemaz tik slikts vakars nebija.
Vispār, mani vienmēr ir nedaudz skumdinājušas svētdienas, ja vien nākamā nedēļa nav brīva. Svētdienās ir tāda jocīga sajūta, ka īsti nezini kur sevi ielikt, es nemāku paskaidrot. Ar katru nedēļu aizvien vairāk šī sajūta zūd, es nezinu kāpēc, bet, ja man kāds jautātu, kura ir visdīvainākā diena nedēļā, tad mana atbilde būtu ļoti pārliecināta - tā ir svētdiena.
Rītdien mani sagaida 3 ieskaites, 2 no tām mutiskas un kontroldarbs latviešu valodā. Es ceru, ka man viss izdosies.
Es ļoti patiesībā vēlos ziemu, tas ir vismaz uz kādu mēnesi varbūt, ilgāk nemaz nav nepieciešams. Es gribu svētdienu un ļoti stipru sniegputeni, es gribu ietīties lielā, siltā šallē, nopirkt kioskā karsto šokolādi un aiziet uz muzeju. Es tiešām to ļoti gribu un zinu, kad tāda izdevība pienāks, es to izmantošu! Un varbūt pat divreiz.
Ja tā padomā, es labu laiku neesmu bijusi muzejā, kaut gan jau 30. datumā ekskursijā mani piemeklēs muzejs un es par to īsti nepriecājos, jo ekskursijās muzeji nav tā lieta, kas man patiktu visvairāk.
Man skan Grouplove - Colours (ļoti iesaku šo dziesmu, ja ne visu grupu, ko es vēl neesmu paspējusi tā īsti iepazīt). Un tagad man ir doma uzslēgt All I want for Christmas (es noteikti nemāku to vārdu pareizi uzrakstīt) is you.
Ja tā padomā, tad Ziemassvētki ir mani vismīļākie svētki. Dzimšanas dienas prieks ar katru gadu kļūst aizvien mazāks un Jāņi man nekad nav bijuši interesanti. Vismaz ne pēdējos gadus. Ziemassvētki ir jauki, tādi silti svētki.
Uh, piparkūkas, mandarīni, pa TV Ziemīšfilmas, karstvīns, izpušķota eglīte, ai ,ai kā man gribas Ziemassvētkus!

Mani skumdina arī tas, ka esmu iztērējusi gandrīz visu savu naudu.
Bet, tā kā man tagad skan All I want for Xmas is You, man ir jāuzraksta arī kas jaukāks. Man patika, kā 'Juris' šodien teica, ka viņam rītdiena nemaz nebūs tik traka un, ka viņam tā patīk, jo
- viņš no rīta ēdīs mandarīnus, - viņam ir tikai viens mājasdarbs, - viņam ir tīri sakarīgas stundas,- viņš varēs runāt ar mums, - varēs skatīties simpsonus un tā tālāk. Redz, ja labi grib, tad var katrā dienā atrast pozitīvo!
Ja tā padomā, tad rītdiena arī priekš manis nebūs īsti slikta, jo vakarā būs treniņš un pēc treniņa sekos jauka vakara pastaiga.

Vispār, es šovakar domāju nedaudz pārtaisīt sava bloga izskatu, uz gaišākām krāsām. Tad nu ir laiks atvadīties.

Whitney

ABC

Irrrr otrdienas vakars (kaut gan - cik nu 16:48 īsti ir vakars). Lai nu kā, laukā ir tumšs un mēs sēžam iekšā, zem elektriskās spuldzītes. Man datorā ir visi MGMT diski, how cool it is? Vēl coolāk būtu, ja viņi man būtu uz galda vai atvilktnē, īsti un aptaustāmi.
Kā man iet? (Šo jautājumu laikam pārāk bieži pieminu pēdējos rakstos). Īsāk - man iet labi. Garāk? Nezinu. Pēdējās dienās ir visai labs laiks un tas ir patīkami, jo jau ir novembris - novembris pusē! Šis gads tik ātri skrien, tiešām.
Vēl man ir ideja aizrakstīt Endrjū vai drīzāk uzzīmēt zīmējumu un mazliet pievienot klāt tekstu. Tik jāatrod adrese. It kā var mājaslapā ielādēt, bet es gribu sūtīt. Pa pastu.
Labi. Kas vēl. Es pat nezinu. Mani ieraksti kļūst arvien nekādīgāki, tam ir divi varbūtēji izskaidrojumi
1) Ar mani nekas nenotiek
2) Manas smadzeņu rievas lēnām izmirst.
Es domāju, ka der gan pirmais, gan arī otrais.

Tagad rakstot ir jau trešdienas vakars (20:12). Šodien ar D un D bijām koncertā, kur dzied arī mana matemātikas (vispār jau mūsu visu) skolotāja. Tas ir nedaudz biedējoši. Tātad es stingri apņēmos rakstīt normālāk, nezinu vai biežāk, bet normālāk (cik nu normāli es vispār spēju rakstīt). Tieši šobrīd man šķiet, ka mana galva ir tukša, nav nekādu īpašu domu un tas ir jocīgi, jo pārsvarā es šādi sēžot par šo un to domāju, bet tagad man liekas, ka es pat tā īsti nekā daudz nedomāju. Vispār, es priecājos, ka mēs varam domāt, jo es bieži pati ar sevi domās runāju un tas ir tik labi, ka neviens nedzird ko es domāju, neviens nevar ieiet tur un kaut ko sadzirdēt. Tikai es. No otras puses, domas dažreiz ir tik kaitinošas, ka pat tad, kad mūzika ir uzgriezta ir uz visa maksimuma, domas tāpat ir dzirdamas daudz reižu labāk. Skumji ir tas, ka es neko nedabūju Blaumaņa konkursā, taču skolotāja man piedāvāja uzrakstīt pa brīvdienām kādu dzejoli. Es centīšos, kaut gan man ar katru dienu vairāk arvien vairāk un vairāk zūd vēlme rakstīt. Kādēļ? Es pat nezinu. Vakardien pirms gulētiešanas iesāku rakstīt telefona melnrakstos kaut ko,bet droši, ka to drīz izdzēsīšu un tā.
Un vēl. Cilvēki par daudz steidzas.

65

Paula gribēja, lai es kaut ko uzrakstu. Labi, speršu nu vaļā.
Ir svētdienas vakars, laukā tumšs un kluss, kā nekā šī ir mana mazā,zaļā bedre, kur kā ierasts ir kluss un nekad nenotiek, ja vien tavai mājām neskrienu es kopā ar vēl kādu un kaut ko nebļauju, jo tas svētdienās sāk izvērsties par tradīciju. Es domāju, ka tā būs līdz kādai ziemai, jo tad jau būs šausmīgi auksts, sniegs un slidens, bla-bla-bla.
Ir vēl atlikusi tikai nedēļa, rīt būs angļu valodas kontroldarbs un es vairāk vai mazāk esmu viena no tiem retajiem, kas nesēž visu vakaru ieurbusies vārdnīcā. Varbūt tas ir tāpēc, ka es pazaudēju to vārdnīcu, varbūt tāpēc, ka es nezinu. Man būs jāsarakstās ar kādu itāļbērnu par dzīvi, jāstāsta par Latviju un ja viss aizies tik cool, cik cool var aiziet, es pat braukšu ar viņu satikties vai kaut kā jel tā. Mēs ar klasi novembrī varbūt brauksim uz Zviedriju, es nezinu. Kaut kāds sviests ar pasēm un tā.
Šodien biju uz filmu dabū viņu uz skatuves, tāda diezgan skatāma. African kid, na-na-na.
Šodien sāku rakstīt kaut kādu muļķīgu stāstu.
Dzīve nav rožu lauks.
Un es gribu pavasari.
Runājot par pavasari, es atceros, kā pagāšgad šeit rakstīju par to, ka es jau sajūtu pavasari, tas bija kaut kad pēc ziemas un tā. Baigi mājīgi te vispār ir. Laiks skrien. Tā kā Lauris Reiniks. Un man ir mājasdarbi.

12345

Man gribas brīvdienas. Vēl tikai viena nedēļa (un rītdiena), cik ne-tālu tas gan ir. Rītdien divi kontroldarbi, es nespēju koncentrēties mācībām. Vēljoprojām nespēju.
Šodien laukā bija drēgns un lietains kā jau rudenī tam pieklājas būt. Es atceros kā vasarā es biju laimīga, kad tiku iekšā, jo laukā bija nenormālākais karstums. Tagad ir otrādāk. Tāda dzīve.
Man gribas paklausīties Tumsu vai stereomood, man negribas rīt rakstīt kontroldarbus, jo es nojaušu, cik sliktas atzīmes mani sagaida. Vismaz vēsturē, jo mūzikā ir ļoti viegli nošpikot. Nezinu kā šogad, bet pagāšgad bija.
Kaut gan, šoreiz laikam tāda veiksme nespīdēs.
Mums bija fotografēšanās. Es visās bildēs smējos, varu iedomāties, cik šausminošs būs iznākums. Like a every year.
Un mums būs ekskursija uz hokeju. Kaut kad. Tas ir ččččččoina.
Un laukā tik tumšs.

Ļaudis kļīst pa vientuļām peļķēm, na..na..na

Wheels.

Sveiki, cilvēki un citi, kuri mistiskā kārtā lasa šo.
Ir oktobris un es varu pastāstīt nedaudz garāk kā man ir gājis. Tad nu tagad ir jādomā kā ir gājis. Ņemot vērā to,ka man matemātikā ir 4 un 5, tad pavisam šķiet, ka slikti. Ņemot vērā to, ka man vācu valodā ir septītnieks, tad jau pavisam labi. Vispār skolā pēdējā laikā iet diezgan, teiksim tā, normāli (gribējās rakstīt forši, bet tā tomēr ir skola). Vēsturē tik izmisīgi centos attēlot Džima Kerija sejas izteiksmi filmā "Yes men (vai man?)", tik tik centīgi, ka skolotāja mani,kā izrādās, vēroja visu stundu (par ko man ,protams, nebija ne jausmas) un beigās man nācās dzirdēt lūk šo.
"Tev viss labi, vai vajag ārstu izsaukt, ka ar netīrām rokām pa acīm baksties? Acis līp ciet, sērkociņus iedot?"
Vispār, jā, sērkociņi ir baigi čoinā lieta, man patīk viņus bezjēgā svilināt. Kas vēl. Man ir jāuzzīmē skrienošs Lauris Reiniks, taču es tomēr izvēlos ziloni. Kāpēc? Tāpēc, ka vārds zilonis jau ir krietni ne tik sarežģīts kā Lauris Reiniks.
Zilonis, kurš sēdēja peļķē. Un vēl man ir jāuzraksta pasaka, balstoties uz citu pasaku, kas, protams, mani neiepriecina, jo man pasakas tik ļoti nepatīk, vismaz rakstīt, ka es nezinu. Un vēl,un vēl, tik daudz kas jāizdara, ka pilnīgi gribas uzrakstīt, ka skola ir pilnīgnekamnederīgliet, bet nu ko padarīt.
Man joprojām patīk dziesma Wheels un vēl man patīk filma Charlie Barlett, kura kaut gan ir kaut kāda teenager mooovījs, man tomēr tāpat patīk.
Lūk - People like you are the reason why people like me need medicition (vai kā jel raksta?)
Un mums angļu valodā ir jāstāsta Kurta Vonnegūta teksts.
Es iesāku lasīt Dzīvnieku Fermu. Dikti interesanti vispār, bet bet, man līdz decembrim ir jāizlasa 6 grāmatas, kuras satura ziņā mani pilnīgi un galīgi neinteresē. Ko padarīt. Dzīv nau rož laux.
Man līp ciet acis. Iedosi sērkociņus?

seeee you

123

Man nav daudz laika,lai rakstītu šeit.
Tad nu tā. Šovakar iemācījos trīs akordus, how cool it is ?
Tad nu vēl gribēju pateikt, ka http://www.youtube.com/watch?v=GADtAYFB1V0 šī dziesma man patīk, kaut kad dzirdēju SEMĀ.
Tad nu vēl, ko vēl. Skolā staigāju pa konsultācijām un jā. Paliku arī mazliet vecāka, kaaaas vēl.. Man bija ļoti "jaukā" tonī mati, bet nu vairs jau nav. Ūn man ir jātamborē jamaikiešu cepure. Taaas nu gan ir trrrrrraki.
Bezsakarīgs ieraksts.

Man gribas tējiņu. Bet tūlīt jāiet gulēt. Eh. Dillema. vai arī dilemma ? cik būtiski tas ir tagad ? necik
Man vēl bija jāaizsūta viens darbs/ vispār jau 2 skolotājai, bet nu es protams to neizdarīju.
Piektdien ir skolotāju diena. Paldies nezinkam. Vai jūs uzskatāt, ka piecu dienu laikā 6 matemātikas stundas ir normāli? Nē, manuprāt, tā ir bērnu mocīšana.

Labi čau.

seven pounds

Nolēmu uzrakstīt kādu ierakstu, pastāstīt kā nu man te iet. Klasē mums iet jauns puisis, bet es ar viņu pat īsti neesmu līdz šim runājusi un vispār tā kaut kā. Mums ir jauna sporta un vācu valodas skolotāja, un otrajā gadījumā tas ir baigi bēdīgi,jo Kjurkova man baigi patika. Jaunā skolotāja stāsta, ka viņa dažreiz ir tik riebīga, ka pati sev riebjas, un ka to nevajag ņemt galvā. Bet es noteikti to ņemšu galvā, diemžēl. Lai nu kā, es jau tāpat nokavēju pirmo īsto mācību stundu, jo esmu apslimusi. Rīt arī uz skolu neiešu. Ceturtdien iešu, piektdien pārgājiens. Rīt man būtu jābūt BJC, jo tur ir dikti svarīgas lietas kārtojamas, bet es centīšos sarunāt ar D., ka viņa aizies un pastāstīs par mani,un pateiks, ka es gribu iestāties un blahblahblah.
Kā pagāja šī diena? Es ļoti daudz gulēju, kad piecēlos, man sareiba galva. Šovakar, respektīvi, pirms dažām minūtēm beidzot noskatījos Seven Pounds un saku, ka tā ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējusi. "Septiņās dienās Dievs radīja pasauli, septiņās sekundēs es sagrāvu savējo." Jocīgi, ka pāris sekundēs vai minūtēs, cietais pamats zem kura mums liekas mēs stāvam ar abām kājām, droši ar pārliecību, ka nekas nekad nemainīsies, taču pēkšņi atskan BUMKŠ un ļoti īsā laikā, šī cietā virsma saplaisā, sadrūp un dažreiz pazūd pavisam.
Ir pienākusi tā reize, kad es klausos mierīgu mūziku uz austiņām, šī vakara upuris ir KOL - Cold Desert. Skaista dziesma, vārdi un balss arīdzan.
Patiesībā, es ļoti priecājos par to,ka ir skola un pārējās ārpus skolas nodarbības, jo beidzot ir atsācies normālais ritms, kad es kaut ko iemācos, kaut ko uzzinu, kaut ko neuzzinu, nevis pieceļos, slinkoju,slinkoju,slinkoju. Nu, protams, no vienas puses, jo bišķiņ tās bezrūpības pietrūkst.
Ko vēl varu pateikt? Man ir mainījušās domas par pāris cilvēkiem, gan uz slikto, gan uz labo pusi. Tas tā. Tagad mani ļoti uztrauc jautājums cik ilgā laika posmā es atgūšu savus blondos matus un tad tikšu pie drediem, kurus jau gaidu simttūkstoš gadus.
Šovakar man ir jāizdara svarīgs darbs, jāizlasa R. Blaumaņa novele, tad jāuzraksta vēstule kādam varonim no tās, jāuzraksta uz lapas ar roku un jāaiznes skolotājai, un jāuzzin ko viņa par to domā.
Un nez kas tagad notiek otrā pasaules malā? Šajā brīdī? Oh, cik daudz lietu notiek, daudz svarīgu, daudz labu un daudz sliktu lietu notiek, kamēr es sēžu te, klabinu taustiņus un ieklausos vārdos, pavisam mierīgi... Man gribētos vienu dienu uzsēsties uz kaut kā, kas piekabināts pie debesīm un vienā laikā pārraudzīt jebkuru vietu uz šīs milzīgās Zemeslodes. Tas būtu ļoti interesanti, tā es domāju.
P.S. Izmisīgi gribēju ielādēt kādu bildi,bet internets pēdējā laikā ir baigi flegmīgais, tāpēc paskatījos, kas man ir datorā. Atradu šo. Laikam, ka Kaņepe atsūtīja. Cerams, ka mani neiesūdzēs tiesā par autortiesību pārkāpšanu.

Whitney Dillinger

1. septembris

Šī diena bija normāla un nebija. Uz skolu negribas.

pulkstens

Daudzi cilvēki dzīvo, taču tā arī nekad dzīvē neatlicina pietiekami laika tam, kas viņiem patiesi patīk. Neatliek laika,teiksim, vakarā atšķirt vaļā iemīļotu grāmatu, jo nākamajā rītā ir agri jāceļas, lai dotos uz darbu, kurš riebjas un nebūt neatbilst tā cilvēka interesēm. Jā,protams, nav vienkārši aiziet no darba un atrast citu, un tamlīdzīgas lietas. Taču cik viegli ir atteikties no sapņiem? Vai ir jēga strādāt tur, kur nepatīk, iet tur, kur nepatīk, darīt to,kas nepatīk? Palikt tur, kur garlaicīgi un tā tālāk, tā joprojām? Cik daudzi piepilda savus sapņus? Cik daudzi dara visneciešamāko, lai tikai tos piepildītu? Maz. Cik daudzi atmet cerības? Jā,zinu, ka ļoti iespējams šis teksts ir muļķīgs un banāls. Jā. Varbūt. Katram ir kāds sapnis, liels vai mazs, labs vai slikts - taču ir. Kādam tas liekas viegli piepildāms un realizējams, citam tas sagādā elles mokas... Man vairs negribas turpināt. Nezinu. Iesāku un nespēju savu domu pabeigt. Gan citreiz.
Atkal skan HOW TO SAVE A LIFE. Man uz lūpām salds spīdums. Ārā ir baismīgi tumšs, pilnīgi sirds sāp par to, ka vasara lēnām izzūd. Ko esmu izdarījusi? Neko. Tiešām neko. Zvelnēju Priežu kalniņa zālē, noskatījos uz lejā notiekošo, daudz staigāju apkārt, stopēju līdz Cesvainei, lai sēdētu uz ruļļiem un runātos, stopēju arī līdz Vecpiebalgai, lai vienkārši pastaigātu apkārt, apskatītu ūdensrozes un nopirktu 2,5 l kolu. Aizbraucu uz otru Latvijas galu, respektīvi, Kuldīgu, lai satiktu baru un tas arī laikam viss. Nekur neesmu citur bijusi. Taču es nedomāju, ka šī vasara ir slikta. Patiesībā, tā nemaz nav slikta.
Es gaidu nedaudz septembri, bet tikai dredu dēļ. Un varbūt nedaudz to spilgto, galvu reibinošo krāsu dēļ. Lapu lietus. Taču es zinu, ka pēc tā visa jaukā, sekos kaili, tukši koki, tukšas ielas, pelēcība. Es ilgošos pēc tā, kas ir tagad, to arī es zinu. Jocīgi. Taču es ceru, ka tas pirms-ziemas laiks un ziemas-laiks, nešķitīs tik drūms kā parasti.Eh, tagad iztēlojos - aiz loga balts, biezs sniegputenis, istabā kūp vīraks, es sēžu uz palodzes ar tējas krūzi rokā un šalli ap kaklu, jo tas iespējams, būs jau apsaldēts. Būs sestdiena, es domāšu par vasaru, to, kā to pavadīju, par mājasdarbiem un saviem klasesbiedriem, par visu, visu.
Arī jauki.Vienīgais, kas man nepatīk, ka pēc skolas būs jau tumšs un kamēr es tikšu mājās, būs vēl tumšāks. Man nepatīk tas,ka man pa tumsu kaut kur jādodas, tas man uzdzen bailes. Bet tas viss, protams, ir tikai manā prātā, bet kā lai es sev to ieskaidroju?
Labi, atgriezīsimies pie jaukā. Man pēc pāris stundām ir vārda diena, es nejūtu nekādu vēlmi to svinēt, vispār, kāda jēga ko tādu svinēt? Tātad, priekšā ir rudens. Mamma noteikti liks man grābt lapas pagalmā un tad es viņas sagrābšu lielā, lielā kaudzē un lēkšu iekšā, kā vislielākā muļķe pasaulē. Bet tas ir jauki. Pamēģiniet, cilvēki.

how to say goodbye?

Man ir ļoti žēl savas mīļās estrādes un Priežu kalniņa. Tās tomēr bija divas pavisam labas vietas, vispār - vēl joprojām tās tādas ir. Klausos Sex Pistols, bet tagad gribas arī ko mierīgāku. Šodien viens onkulis uz ielas mums trīsreiz stāstīja vienu un to pašu, bet mēs viņu uzklausījām un man jau šķiet,ka viņam par to bija nedaudz prieks. Tad vēl viens onkulis man parkā deva lasīt žurnālu, es tiešām nezinu kādēļ, bet es paņēmu un lasīju arī. Bet tā jau, protams, jauki.
Man ļoti gribas old school riteni, man agrāk mājās bija daudz riteņu, man nav ne mazākās jausmas, kur viņi ir tagad. Rīt būs jāpaskatās, varbūt atradīšu kaut ko bezgala krutu. Tā, kā man pagalmā ir nogāzts pus koks, man tagad būs kur sēdēt, un ja es iekasēšu kaut kur naudu, tad es viņu varēšu nokrāsot zilu un tas būs pavisam, pavisam jauki.
Pēdējā laikā man nav nekādu pārdomu bijis, bet vispār es nedaudz pēc tādām ilgojos.
Tagad pārslēdzu mūziku, skan māsas iemīļotā dziesma - The Fray - How to save a life. Man ļoti patīk šīs dziesmas nosaukums.
Vispār, es šajā vasarā esmu izlasījusi dikti daudz grāmatu, tas ir - salīdzinoši daudz. Vispār, jocīgi, ka tā.
Parīt ir doma aizstopēt līdz Jēkabpilij, bet es vēl mazliet šaubos, jo man gribas stopēt kopā ar kādu puisi, tas laikam rada mazītiņu drošības sajūtu.
Vispār mana mazā, zaļā bedre, kurā tagad ir daudz nolauztu koku (tas gan - bēdīgi) ir pavisam glīta vieta, ja tā padomā. Man ļoti patīk, ka tur, netālu no Lukoila skatoties tālumā var redzēt to veco, baiso ēku, kura slejas laukā no zili pelēkajām priedēm un eglēm. Tas skats ir jauks. Tādu es redzēšu visus atlikušos deviņus mēnešus, jo tāda pati aina paveras, kad es eju prom no skolas. Ai, ko es te muldu?

Where did I go wrong, I lost a friend
Somewhere along in the bitterness
And I would have stayed up with you all night
Had I known how to save a life

.

Es nezinu, tieši šobrīd liekas, - vienalga, ka būs atkal jāiet uz skolu. Jā, varbūt pēdējā augusta dienā es gaudīšos un tā tālāk,joprojām, bet nu. Tā nu tas ir.

Aizvakar vai kad, biju Vecpiebalgā, tur ir jauki. Un vēl Ghetto Basket.

Agrāk es šeit rakstīju kaut kādas pārdomas (ja tā var teikt) un tā, bet tagad atstāstu notikumus, jo domāt man vairs negribas.

Gan jau, gan jau.. kādreiz.

Sen nebiju šeit likusi bildes, tad šoreiz ieliku bildi, kura, man starp citu, ļoti patīk. Man patīk tādas bildes. Es gribētu sev vārdu Bille vai Tille, tādu īsu un ar diviem vienādiem burtiem blakām. Nezinu kādēļ. Vēl es gribētu dzīvot kaut kur, desmit minūšu gājienā no jūras, no vecas ostas, kur ūdenī plaisā pamestas laivas, kur smilšaini pamesti enkuri. Atverot logu, es vāji dzirdētu jūru un no bēniņiem redzētu priežu zilpelēkās galotnes. Oh. Nu jau pietiks,laikam.

Man vispār tagad ir sajūta, ka man nav nekādu pretenziju pret agriem rītiem, pret modinātāju, pret grāmatām un skolu kā tādu. Jocīgi. Cerams, ka šī sajūta mani nepametīs vēl ilgi.

Šodien, precīzāk - vakar, bibliotēkā paņēmu grāmatu "Zem viena lietussarga". Tad jau redzēs, kā man patiks. Pagaidām ir tīri viegli lasīt un tas ir liels pluss.

Gribas kaut ko darīt savādāk.

Do you want to go to the seaside, I'm not tryin to say that everybody wants to go.

.

Es tiešām nezinu cik daudz laika es šodien patērēju smejoties. Daudz.
Šitie joki jau nav baigi labie, viņus skaļi,piemēram,veikalā, kur apkārt ir cilvēki laikam nebūtu ieteicams stāstīt un tā.
Es šodien iztērēju 40 sant. priekš burbuļpūšamā un vēl es dabūju litru kolas par velti, tā bija tāda laime pilnīga. Saprotiet?
Cesvainē ir ļoti jauka vieta - pļava ar ruļļiem un mēs tur šodien bijām otro reizi, mazliet pasēdējām, padiskutējām par šo un to, tad uznāca negaiss un mums palaimējās pirms baigākā lietus iekāpt mašīnā.
Es negribu,lai tos ruļļus kāds aizved prom, nu, līdz vasaras beigām. Ak, jel, atkal sāksies viss vecais, visa skola,visi starpbrīži un tā tālāk,tā joprojām, ilgas pēc vasaras, pilnīgi negribas par to domāt.. Un par to nav jādomā.
Es izlasīju grāmatu par narkiem un man ļoti patika. Labi. Tā, kas vēl. Nezinu. Kaķi. Suņi. Cilvēki. Mājas. Žogi. Logi. Gaismas. Tumsa. Takas. Ceļi. Neceļi. Strupceļi. Daudz. Čau.

.

Pilnīgi nezinu ko lai raksta. Tad jau laikam nevajadzētu rakstīt vispār. Es labprāt šo tiešām rakstītu kā kaut kādu īstu dienasgrāmatu, bet pārāk daudz acu redz un tā tālāk. Rīt es beidzot iešu uz kinoteātri, pēdējo reizi es biju uz Šreku (ha-ha) un tas bija tik sen, ka es pat neatceros kad.
Man mājās ir atrodamas diezgan krutas grāmatas, vakar atradu par narkomāniem, bet tādu tiešām, nevis kā Kaifs, kur viss ir diezgan virspusēji vai kaut kā tā. Nu, nav jau brīnums, galu galā, tās grāmatas autors ir ārstējies no narkotiku atkarības.
Es vispār laikam lasu tādas grāmatas,kādas nevajadzētu, bet es mēģināju notestēt savādākas, kuras varbūt vajadzētu, un tās man likās tik dumjas, ka es tālu netiku.
Es tagad iedomājos, nez ko es rakstīšu pēc daudziem,daudziem gadiem, nez kādi notikumi būs. Tādas neziņas/ziņkāres dēļ ir vērts no rītiem celties!
Čo ir kaut kādā (..) vietā un atpakaļ būs tikai rīt, es nemaz nezinu cikos, cerams, ka ne vakarā.
Es no kuras tur dienas nejūtos īpaši labi, jo - bars - ir uz manis dusmīgs un tamtamparapam. Bet es neko nevaru izdarīt. Tas situāciju padara vēl stulbāku, bet tād dzīv. Un man nav vienalga, bet ko gan tas vispār maina ?
Labi,viss. Par to ir jābeidz domāt vienreizīt.
Rīt ceru satikt Čo un gulēt zālē, nu kaut kur gulēt. Sen vispār neesam tikušās.
Un un un man būs zili mati, tādi riktīgi zili, - nu nejau debeszili vai kkas gaišs,bet nu tāpat zili. Un dredus es nekādīgi nevaru sagaidīt, man jau pilnīgi apnik gaidīt.
Iesakiet man labu mūziciņ.

b

Pirmo reizi mūžā es izmēģināju iepazīties caur internetu. Tātad, bars. Sākām sarakstīties aptuveni pirms gada un šogad ļoti spontāni visas septiņas satikāmies Kuldīgā. Tātad. Tā, kā es dzīvoju otrā Latvijas galā, man nācās iztikt ar trim stundām miega, lai pieceltos 3:00 un jau 4:15 sēdētu autobusā uz Rīgu. Tur man bija sarunāts tikties ar vienu no bara meitenēm Lauru,kura ir no galvaspilsētas. Ierados nedaudz ātrāk nekā biju iedomājusies pirms tam un, kad biju 30 km no Rīgas, Laura vēl žāvēja matus. Es nonācu autoostā pirmā, kaut gan pirmīt bija domāts,ka būs otrādāk. Pasēdēju laukā, skatījos uz cilvēkiem, tad nezināju ko darīt un sāku skaitīt cik no viņiem smēķē. Bija kaut kādi astoņi, no nezinu cik.
Tad sazvanījos ar Lauru,mēs satikāmies, nopirkām biļetes uz Kuldīgu un viena no otras baidījāmies,taču kaut ko jau runājām. Autobusā jau runājām daudz vairāk un nonākot Kuldīgas novadā (ceļš likās ļoti...ļoti garšs, varbūt tāpēc,ka autobuss bija nenormāli lēns) abas tik pat kā ķērām baiļu sirdstrieku no pārējām meitenēm,kuras jau bija tur un jau bija iepazinušās, staigāja apkārt Kuldīgai un gaidīja mūs. Izkāpjot no autobusa viss likās kaut kā ļoti jocīgi,ka mēs visas esam satikušās, taču jau pirmajās minūtēs man visas meitenes likās ļoti jaukas, taču es runāju maz diezgan ilgu laiku,pati nezinu kāpēc. Vienkārši visu laiku bija dīvaina sajūta.
Tad mēs klaigājām pie Čalkova loga un viņš nenāca laukā, laikam nobijās no Lauras. Aizgājām paēst uz Ķenguru un tā vieta bija dikti forša,izņemot tās lapsenes,kuras visu laiku lidinājās apkārt un man no viņām bija bail. Tad Laura vienu ļoti brutāli nosita un jā. Mēs ēdām picas un gribējām zvanīt Jungai,lai viņa atnāk apēst pārpalikumu. Tad es nezinu kas notika, mēs laikam gājām pie Auces un tad uz veikalu vai kaut kā tā, nu nav svarīgi. Paulai pagalmā ir ļoti jauka vieta,nolūzis koks, dikti foršs. Mēs uz viņa sēdējām,runājām, es joprojām biju salīdzinoši ļoti klusa. Tad kaut kādā brīdī es jau sāku runāt vairāk,nomnom. Vēl es gribēju pateikt,ka Kuldīgā ir dikti smuks centrs, senlaicīgās mājas un ielas, ļoti skaisti. Paula man stāstīja par pilsētas svētkiem un tā. Man viss ir sajucis ar vietām. Nakts bija dīvaini smieklīga, es negribu par to tik publiski šeit rakstīt,Linda runāja visādas dīvainības par ciplanētiešiem un viņu lukturiem, mēs gulējām zālītē un vārtījāmies pa zāli, ļoti skaļi uzvedāmies un Kaņepe visu laiku krita gar zemi.
Vispār, to nevar tā pastāstīt. Man patīk bars.

summer

Es joprojām vasarā neko jēdzīgu neesmu paveikusi,bet tam jau tā vasara ir domāta,ne? Lai neko nedarītu. Mana māsa pēc nedēļas (mazāk) brauc atpakaļ uz Vāciju un es laikam braukšu uz Kuldīgu,kaut gan man ir pavisam bail. Varbūt arī nebraukšu. Bet es zinu,ka aizbraukšu kaut gan simts reizes saku,ka braukšu un tik pat daudz reizes,ka nē. Tomēr ir jāapciemo visi tur un jā. Vismaz vienu reizi savā mūžā.
Vēl man patīk tas raidījums,kur ir vecas,vecas dziesmas no rīta pa TV6. Karstums mani galina nost, es neuzdrošinos pa dienu iet laukā, tikai vakaros nedaudz pastopēju un tagad arī sākšu peldēt,jo vienreiz nopeldēties vasarā laikam tomēr ir par maz. Nezinu. Un vēl,vēl,vēl - es pat mēģināju nosauļoties,bet māsa mani sauca atpakaļ iekšā,jo viņai kaut ko tur vajadzēja.
Tagad man skan Bob Marley un un es sen neesmu rakstījusi blogu,tā šķiet. Šonedēļ laikam būs jāaiziet pie frizieres,tad jau redzēs. Un es nespēju sagaidīt savus dredus,tas viss ir pamatīgi ievilcies! Un tas nepavisam nav labi. Lai nu kā, man tagad gribās saldējumu un man mājās ir saldējums,bet ja es viņu apēdīšu, tad negalvoju to,ka vēl būšu dzīva.
Esmu pēdējā laikā ļoti daudz rakstījusi un lasījusi, un tas pavisam sāk apnikt. Es pat izlasīju 2 Paulu Koelju grāmatas, to starpā, arī slaveno Aļķīmiķi. Nebija jau slikta grāmata, daudz interesantu atziņu,kuras kāds jau bija pasvītrojis (tas ir neforši,ja ņem no biblenes kaut ko). Tad vēl vakardien dabūju kaut kādu konkursu un es nezinu vai piedalīšos,jo man nepatīk tēma un balvas nav krutas (jā,jā tas jau nav galvenais,blablablablabla,bet nu tomēr tas ir liels stimuls kaut ko rakstīt),ja nu vienīgi ir iespēja satikt MārtiņSirmo un viņš taisīs ēst vai kaut kas tāds.
Es vēl apņēmos sākt rakstīt dienasgrāmatu, tādu īstu, uz īstām lapām un ar īstu pildspalvu,bet tad es izdomāju,ka man nebūtu ko rakstīt, tāpēc sākšu rakstīt pēc pāris gadiem,kad droši vien (es ceru), būs visādi štrunti kā darbs, tizli kolēģi un visas citas lietas.
Un es ceru,ka blogspots eksistēs ilgi, jo es grasos arī rakstīt šeit ilgi.

:)

Esmu nedaudz pārsteigta (bet patīkami,protams),ka tomēr kāds vēl lasa. Un par to arī paldies Jums!

.

Ak,jā. Esmu palaidusi garām ilgi gaidīto Hipiju nometni un tas ir mazdrusciņ bēdīgi. Šonakt redzēju pat viņus sapnī,dzēsa ar ūdens glāzēm manu mājas degošo jumtu. Ak,kādi jocīgi sapņi. Galu galā, ir jau jūlijs un tas ir galīgi nepievilcīgi,jo re' mēnesis jau ir pagājis - un ko ta' esmu izdarījusi ? Neko,neko, es neko neatceros,tātad nekas arī nav paveikts,pievarēts,uzvarēts vai galu galā,zaudēts. Nē,zaudēts jau ir laiks,šo mēnesi atpakaļ vairs nedabūt. Ir jūlijs. JŪLIJS. Rīt satikšu māsu un satikšu viņu pat līdz 19. un tas ir diezgan ilgs laiks,laikam. Bet jūs jau ziniet,cik tas laiks ātri skrien. Patiešām ātri. Šo frāzi esam dzirdējuši visur,kur vien to var dzirdēt un lai arī cik tā banāla jau šķistu, es to joprojām lietoju.
Galu galā, es esmu pārliecinājusies par vienu lietu jau miljardo reizi,bet varbūt šoreiz tas ieies manās smadzeņu šūnās tā padziļāk,tā - lai vējam uzpūšot, tā lieta vēl tur turās,nevis aizplanē un pieķeras klāt kaut kam vai izzūd nebūtībā. Tātad,šī lieta arī jau ir dzirdēta gan tev,gan man, gan tavam kaimiņam - ka nekad neko nevajag ieplānot,jo viss ieplānotais mēdz pajukt,sajukt, īsāk sakot - jukt. Viss tas brīnišķais,ko biju saplānojusi paveikt jūnijā, ir kaut kur izzudis, pazudis, palicis uz Priežu kalniņa pie kāda čiekura,pie kādas priedes zara. Nezinu,bet galu galā,kaut kur sajuka,pajuka,juka. Man nav pat izveidots mazais spoguļkameras fonds un, ja šādi turpināšu es nekādīgi līdz septembrim to summu nesavākšu un viss zaļais izbalēs,un es to neiemūžināšu ar to CANON 450D. Žēl. Un arī skrituļslidu man nav. Un jūnijs ir visai nogulēts,diemžēl. Vispār diezgan jokaini,ka es tagad te sēžu, pulkstens ir 0:59 un analizēju mēnesi,kuru noslinkoju un tagad čīkstu,cik slikti ka tā.
Vispār vēl ir neforši, ka tu katru dienu kādam zvani un jautā,kad tas cilvēks būs te, zaļumā ar kinoteātri un tas cilvēks saka,ka tajā dienā nebūs,arī tajā ne un tu sabēdājies,un kad tu pazvani vēlreiz - izrādās,ka tas cilvēks zaļumā ar kinoteātri ir bijis,bet tu,protams,neesi informēts. Tas ir ļoti nejauki un laikam jau,man ir diezgan iemesls sadusmoties un darīt tāpat atpakaļ, bet protams,ka neviens man neko nejautās,ha.
Lai nu kā, nav ko tagad iespringt, ir vēl 2mēneši,kuri cerams nebūs nogulēti. Es taču gribēju izdarīt tik daudz. Kur ir mana milzumlielā apņemšanās? Kur?

paint the silence

Vasara ir tas gadalaiks,kad tu vari paveikt maksimāli daudz, jo naktīs nenāk miegs un ir ilgi gaišs, un vēl visādus tur paskaidrojumus varētu sacerēt. Es arī pirms vasaras biju plaukstā cieši sažņaugusi apņemšanos par to un šito,šito un to,bet es vispār neko normālu neesmu izdarījusi. Tas,protams,ir bezgala skumji. Vienīgais,ko zinu ir tas,ka 25. jūnijā es došos uz Hipiju nometni, iesākumā ar kādu kopā (laikam), bet vēlāk jau braukāšos viena pati visas tās piecas dienas (ja nebūs ko darīt un ja man tur patiks). Pa nakti palikšu mājās jo -
1) man nav telts
2) es tur būšu viena
3) es labāk izguļos mājās
4) svešās teltīs gulēt neprasās.
Tā,ka vakaros nākšu šeit un aprakstīšu katru savu dienu tur pļavā kopā ar svešiniekiem. Es ceru un TU ARĪ CERI (tev jācer),ka man tur būs pietiekami interesanti un es iepazīšos ar daudz,jaukiem cilvēkiem un tas vispār pats par sevi ir kruta padarīšana - tā iepazīšanās.
Es domāju,ka varētu uzrakstīt scenāriju drāmai,bet man ir tik maz idejiņu tam visam,ka es nezinu. Jāpabeidz vispirms iesāktais un pa mazu laiku,jo jūlijā man praktiski laika tādām lietām nebūs necik,augustā es gribu vēl zvilnēt zālē un skatīties filmas,bet jūnija beigas tiks aizvadītas pļavā.
Drīz būs Jāņi un man nav ne jausmas kur es būšu, varu saderēt,ka savās mājās pavadīšu laiku maksimāli garlaicīgi. Man tie svētki nekad nav bijuši īsti nozīmīgi un es nekad nepārdzīvoju,ja neesmu lēkusi pāri ugunskuram un piedzērusies alu, un staigājusi apkārt ar vainagu galvā. Mož šogad ir jāaizminas līdz tuvākajam rudzu puķu laukam un jāsalasa tās foršās,zilās puķes un varbūt pat jāuzpin vainags,kaut gan es to māku tik slikti,kā mana resnākā žurka māk taisīt pioretes apkārt svētajam ķirbim. Labi, es vispār tik nesakarīgi rakstu un uz doto brīdi man ir vienalga,jo dažus centimetrus no manis atrodas neizēsts šķīvis,kurš man tā kā būtu jāaiznes uz virtuvi.
Man ir nedaudzi mūzikas atklājumi, pateicoties Igoram (!),nevis kā diezgan bieži - Aucei. Esmu noskatījusies šādas filmas pa šo laika sprīdi
1)rezerves plāns
2) remember me
3) the brothers
4) it's all gone pete tong (trešo reizi jau..)
varbūt man ir jāiekomentē katra filma?tātad.
1. Rezerves plāns.
Filma diezgan forša, nekas īpaši atšķirīgs no romantiskajām komēdijām,kuras ir viegli skatīties un pēc kurām tu nejūties emocionāli sagrauts līdz pēdējai kripatiņai gan tur nebija. Viegli skatīties, bet tā nekādā gadījumā nav filma,kuru varētu skatīties atkārtoti. Varbūt tikai pēc ilga laika,kad tu jau esi aizgājis pensijā un tev ir atmiņas zudums,un tu neatceries nevienu kadru no tās filmas. Bet, šim žanram - neslikta.
2. Remember me
Jāuzslavē Roberts,laikam jau. Viņam,manuprāt, ir jāpievēršas normālām drāmām, nevis tādām,kurās tevī ir ieķērusies policista meita,kurai visu laiku mute ir vaļā un,kur tu izskaties slims,neizgulējies un esi neparasti,bet smieklīgi bāls. Labi,labi neaizvainošu tvailaitfanpīrus.
Filmu diezgan interesanti bija skatīties, ir arī doma apakšā,taču beigas ir ļoti...ļoti greizas. Pie torņiem prasījās pēc milzīga action,pēc milzīgas histērijas un šausmām,bailēm un visa cita,kas piederētos tādai traģēdijai. Vismaz mazas lidmašīnītes jau varēja fonā iegriezt. Beigas ierobo visu filmu,bet tā bija salīdzinoši laba. Ir vērts noskatīties.
3. The Brothers
Sižets man ļoti patika.Aktieri nebija redzēti līdz šim,taču diezgan labs darbs no viņiem. Filma diezgan ātri iet uz priekšu, taču... kaut kā trūka. Nepateikšu kā īsti,bet man personīgi prasījās pēc kaut kā vispārīgi vai pēc kaut kā vairāk. Taču vērts ir noskatīties,jā gan.
4. It's all gone pete tong.
Atteikšos komentēt šo filmu,jo ja reiz esmu apņēmusies noskatīties katru gadu noskatīties atkal un atkal - tas vien nozīmē,ka vismaz vienu reizi ir šī filma jāredz. Man patika. Patika arī ļoti aktieris,tikai diemžēl,ka viņš ir tādās nezināmās un mazās lomās ticis..(citās filmās).
NOKLAUSIES ŠO

dejaa vuuu

Vakardien viens puisis garāmbraucošā mašīnā mums pamāja. Es pamāju pretī. Viens onka prasīja "kas jūs dvīnes,vai? nevar atsķirt."
Un šitais vispār jauki bija:
Ejam uz estrādi,caur skeitparku. Tur pie tajām mājām meitene (apmēram 5 gadi) saka mums "Čau,meitenes!" Mēs atsveicinam. Ejam tālāk,viņa no aizmugures sauc "Meitene, pagaidi! Ņem puķīti."
Jā,viņa man iedeva puķīti. Mēs pasmējāmies,ka tagad no sveicināšanas un aicināšanas dzert kaut ko,mums sāk dot puķes. Bet ļoti pozitīvi!
17. man no rīta agri būs jādodās uz filmēšanu, es gan ceru,ka netikšu kadrā!
Un vispār,nevasarīgs laiks. Šodien noskatījos REMEMBER ME, bet man ir tik slikta valoda,ka es neko nesapratu un man vispār neitrāli...Cerams,ka būs kino!
Vēl noskatījos THE BROTHERS un tā filma,varbūt mazliet nebija tāda,kādu biju gaidījusi,bet visā kopumā interesanta,jā!

95 un ar nosaukumu

Vakardien paspēju izlasīt ziņas,kur tika vēstīts par negaisu un tas,protams, tik tiešām arī uznāca. Izrāvu no kontaktiem kaut ko un centos iemigt, taču ir visai neiespējami iemigt,kad tev izliekas,ka ir aizdedzies televizors,bet tu esi pārāk bailīgs cilvēks,lai atvērtu durvis un pārliecinātos. Tad, tev vēl ir bail,kad zibens gaismā istabā parādīsies,kāds zombijs no Skubijdū multenes. Pamodos, jo vadzēja ielaist mājā mammu un tad es laikam vēl aizgāju pagulēt, lai nu kā,kad es pamodos otro reiz, elektrības nebija. Laukā vējš foršs, braucu ar riteni,mani gandrīz nonesa no ceļa un man acs apvidū ietriecās kaut kas liels un melns, un es spēju knapi pamīties. Taču nobraucu ap astoņiem kilometriem un Evā bija draņķīgas minerālūdens, kaut kāds ar ābolu garšu.Tomēr es vismaz Triumfa Arkai tiku līdz 144. lapusei un tas ir baigi labi. Tagad es domāju,ka es sen neesmu bijusi pie Kārļa un Jāņa,un viņi noteikti jūtas ļoti vientuļi,tā man jādomā. Es šodien atradu baigi labo blogu, pateicoties Aucei (nu protams) un tur ir daudz ierakstu, un domājams,ka man būs i-neta lasāmviela vismaz līdz kādam laikam šodien, jo man pārāk aizrāva viss,kas tur ir rakstīts. Taču, pirms tam,man ir jāieraksta datorā tas,kas man ir kladē un varbūt kaut kur jāpublicē, es nezinu. Mans telefons atkal ir izlādējies un mani tas īsti neuztrauc. Sadabūt rokā mani kaut kā jau arī citādāk var.
P.S.
Es izdomāju,ka tie kārtas cipari nekādīgi neder, es atgriežos pie nosaukumiem ar vārdiem.
P.S. 2
Es nezinu,kā lai tai adresē norāda,ka esmu nosūtījusi paskarti uz Ameriku. Es ceru,ka kāds man arī kaut ko atsūtīs.
P.S. 3
Man uz bibleni ir jāaiznes 2grāmatas. To vajadzēja izdarīt jau pirms krietna laika.

94

es gāju pa ielu. kaut kas smaržoja pēc ziedošām plūmēm,bet abās ielas pusēs neviena plūmju
krūma nebija. strādnieki cēla kādu nojumi un es viņos slepeni noskatījos. šī smarža,kura
laikam bija izdomāta un tie strādnieki, tas viss kopā man atgādināja par aizgājušajām vasarām.
lūk, šeit nebija racionāla izskaidrojuma. vismaz par strādniekiem ne. cilvēku ielās bija maz,
kā jau vienmēr. tik tikko biju nākusi no bibliotēkas laukuma, kur bija kāds vecs vīrs,kurš
runāja pa telefonu un jaunietis,kurš sēdēja uz sola kopā ar savu datoru. divas ļoti atšķirīgas
personas. kādu brīdi starp viņiem pabiju arī es, taču man nebija līdzi neviena saziņas līdzekļa.
es lasīju grāmatu un uz to brīdi man ar grāmatu bija kontakts. tā runāja,bet es klausījos,tās
teiktajā. pareizāk skanētu - ieklausījos. mierīgi.
atgriežamies pie tā,ka es gāju pa ielu. šī bija iela, kur bija pilsētas prokuratūra un
apdzīvotas ēkas. man pretī nāca kāds puisis - kaut man pašai vienmēr ir dziļi nepaticis tas,
ka mani vēro - es viņu vēroju. pārāk uzkrītoši gan ne, bet šodien es vēlējos,lai man kāds
un kaut kas paliek atmiņā. es apstājos. vienkārši apstājos un pagriezos pret kādu māju.
ieejas durvis atradās pāris metrus no ceļa un,manuprāt, tas ir visai neērti. durvis
bija rotātas ar krāsu pāreju. baltā svītra virzoties uz kreiso pusi pārtapa viegli zila.
uz to brīdi man prātā iešāvās doma "es gribētu savai mājai tādas durvis". brīdi vēlāk,
es vairs nebiju tik pārliecināta. varbūt no malas izskatījās jocīgi - es tur stāvēju,viena
un blenzu uz svešu māju. viens solis un es jau būtu svešā pagalmā. taču - nebija jau neviena,
kas mani redzētu. ielas bija tukšas,taču - varbūt mājinieki mani vēroja caur logu rūtīm,kurām
es nepievērsu uzmanību. pagalmā atradās tumšsarkans krūms un mazs,balts galdiņš ar dārza krēsliem.
īsti gan nesapratu,kāds prieks ir sēdēt pagalmā,kur tev ir jāelpo putekļi no bedrainā ceļa.
taču, tas bija vienīgais pagalms,kurš viņiem piederēja. un, nav jau teikts,ka krēsli ir aizņemti
darba dienas pievakarē,kad visi steidzas no darba mājup. varbūt, tie cilvēki,kas dzīvoja tanī mājā
ar savādajām durvīm, iznāk pagalmā agrā rīta blāzmā un izbauda mieru un klusumu,kurš visiem
ir svarīgs. man tomēr palika nedaudz ērmīgi - ja nu kāds mani redz? pārgāju pretējā ielas pusē un
apstājos pie uzraksta "prokuratūra". svešais pagalms palika man aiz muguras.

93

Šodien ir jau desmitais jūnijs. Desmitais. Vai spējat tam noticēt? Jau mīnuss desmit dienas vasaras brīvlaikam. Neko sakarīgu šajās dienās neesmu paveikusi. Es gribu pārkrāsot savai istabai sienas un vēl uzgleznot putnus uz sienām un dīvainas puķes,bet tam man vajag lielu,talantīgu mākslinieku,kurš ir gatavs apkrāsot manas sienas. Lūk tā,bet tam nepieciešama nauda. Un, ja runa iet par naudu, tad - sienas var pavisam noteikti pagaidīt,jo kaut kas cits var pagaidīt īsāku laiku. Daudzi saka,ka par naudu nevar nopirkt laimi. Jocīgi. Īstermiņa laimi,manuprāt,nopirkt,protams,ka var. Lai arī cik savādi nebūtu,bet arī lietas var dot kaut kādu laimi. Nu, es protams nezinu,kas tā tāda laime ir, man ir tikai nedaudz priekšstata par to, bet man nav ne jausmas,kas ir ĪSTA laime. Vai maz tāda pastāv? Nezinu. Bet dažreiz ir sajūta,ka tu esi laimīgs, kaut arī nemaz nezini,ko laime nozīmē. Bet tas ir tikpat brīnišķīgi,kā tad,kad tu esi laimīgs un apzinies laimes sastāvu. Galvenais jau ir tas,kas ir pirms "un" daļas. Nav nozīmes,cik daudz tu zini vai nē. Patiesību sakot,esmu nedaudz vīlusies vasarā. Kur ir saule? Nē,nē,es negribu nenormālo sauli,karstu un svelmējošu,bet es gribu laiku,kad saule spīd,debesis ir zilas, zāle ir zaļa un pūš vējš - neliels,tik tikko jūtams,bet vajadzīgs. Lūk, pirmas pāris dienām (kādām divām,trim), man tiešām bija..slikti. Tiešām. Vakaros pie manis ciemojās kaut kas bez formas, bez vārda, bez sejas izteiksmes un matu krāsas, kāds bez zaļām kurpēm un mājām. Man ir maza nojausma,ka tas kāds jocīgais,tepat sēž uz mana punktiņsegas pārklātā krēsla. Bet, šovakar,šis jocīgais viesis man nepievērš tik daudz uzmanības. Vai otrādāk. Vienkārši ir blakām.

92

Aukstums saskaroties ar aukstumu dedzina.
Tātad, vakardien biju pilsētsvētku ballē un man tik tiešām patika Gain Fast. Šoreiz bija aktīvi un labi, pagājušajā reizē nebija nekā. Bet kedas tās pašas. Jauki!
Tad nu es tā sēdēju, nē, staigāju un izdomāju,ka šodiena ir tā diena,kad es sagaidīšu saullēktu, ar kakao krūzi rokās un suni sev blakām. Kad vēl nebija vasara sākusies, es par šo brīdi sapņoju ļoti daudz un bieži.
Pagaidām mani nomāc doma,kā lai atdabū vaļā pistācijas, kuras ir neiespējami atdabūt vaļā. Bet patiesībā, šādas vienkāršas lietas ir pavisam iespējamas.
Vēl, es nesaprotu,kāpēc manam kaķim nepatīk gulēt manā istabā. Te taču ir visas kaķveidīgās ērtības. Esmu gatava pat atvēlēt kaķim mīksto krēslu,kurš pārsegts ar punktiņsegu. Bet nē, mans kaķis ir pārāk izvēlīgs,laikam. Man uz pirksta ir gredzens un tas ir kaut kas neiedomājams,jo es nekad tā īsti neesmu radusi pie gredzeniem,bet tagad man ir.
Man gribas vēl gredzenu ar putniņu. Kur gan tādu var dabūt? Kas to lai zin.
Man tagad ļoti gribas otrdienu vai trešdienu,jo meitene ar kuru es deldēju zāli, ir kaut kur prom,nometnē. Arī es tur tagad būtu,bet tā tomēr ir vācu valodas nometne un vācu valoda man nav īpaši mīļa. Es gribu sev putniņus arī ausīs, es domāju,ka ar lielu meklēšanu,man izdosies atrast ko patīkamu.
Mani moka vēlme zināt,kā ir atrasties nakts tumsā debesu pašā virsotnē vai kaut kur pa vidum. Es ceru,ka mana lidmašīna uz Londonu lidos pa tumsu. Tas būtu jocīgi, būt tur augšā,skatīties pa logu tumsai tieši acīs. Nejust gaismas esamību blakām.

91

Vakardien es laikam biju it visur,kur vien vakardien varēju būt. Man ir apnicis,ka ar mums uz ielas sāk runāt nepazīstami cilvēki. Ne normālas lietas,bet galīgākās muļķības. Ak,cilvēki,mēs taču neesam tādi frīki! Esam,jā, mazliet,mazdrusciņ,bišķiņ,nedaudz, bet ar mums nemaz nav vērts iesākt sarunu. Nē,varbūt ir,bet mēs to negribam.
Vakar bijām uz kristīgās rokgrupas koncertu. Viņi deva startu pilsētas svētkiem,bet šodien? Šodien ejot garām kinoteātrim, audumu veikalam Elīzai, stāvot un gaidot mazo,zaļo cilvēciņu iededzamies un turpinot iet pa ielu taisni,tad atkal pāriet pāri ceļam un turpināt iet līdz Mironītim,lai nopirktu jaunu pīrsingu, es neredzēju nekādas svētku izpausmes. Pēc tam, es nesteidzoties soļoju atpakaļ, atkal pāri tam ceļam, uz kiosku. Nopirku savas brokastis, mēģināju atrast Maijas darbu Kultūras Foruma avīzē,bet nekā. Tad, izgāju cauri tam pagalmam ar milzīgajiem,melnajiem vārtiem, gribot satikt pēc iespējas mazāk cilvēku vai nesatikt vispār,bet neiznāca. Tad, nolīdu ēnā, pie Drogu sāna durvīm, vērojot zaļu vilcienu un ēdot brokastis. Cerēju,ka beidzot būšu nedaudz tikusi no tiem cilvēkiem vaļā. Bet nekā,pat vilcienā es pamanīju dzīvības pazīmes.
Dažreiz mani attur tukšas ielas,tukšas un klusas,bez neviena,kas tās padarītu aizpildītas un skaļas,bet šorīt es ilgojos pēc tukšuma un miera ielās. Bija vēlme paslēpties.
Mans rīts.

90

Ausīm ērti pieguļas "austiņas". Skan Placebo - Special Needs. Skaļi. Liekas,ka vēl mazliet un skaņa izies visai man cauri vai arī bungādiņas sāks sāpēt. Es klausos vārdos. Šodien vairākas reizes izlasīju liriku. Kaķis ir iemācījies attaisīt durvis,tāpēc tagad guļ kaut kur citur. Lēnām kļūst tumšāks.
Es nedaudz ilgojos pēc tumsas. Gribas uzzināt tik daudz ko,bet kaut kas attur. Dinamīta pudele stāv izdzerta. Uz lapiņas ir uzskricilēta adrese,sveša adrese,uz kuru rīt sūtīšu pastkarti.
Es gribu,lai šonakt līst.

89

Gribas būt kaut kam vairāk. Varbūt kādam atsevišķi, varbūt vispārīgi. Neiespējama vēlme,ne?

88

Viss patiesībā ir jocīgi. Es vakardien no pusē vienpadsmitiem līdz desmitiem vakarā kaut ko bumbulēju laiku kopā ar divām meitenēm. Vakarā, cik ikdienišķi,bet mēs bijām estrādē. Daudz runājām. Soliem virsū ir sarakstīti cipari un man tas nepatīk. Kāda jēga no tiem? Kuram tad nāksies ievērot to skaitļu kārtību? Nevienam, es zinu. Viss apkārt bija zaļš, aiz kokiem bija tas ceļš,kurš ved uz kaut kurieni, es pat nezinu kurieni. Mani viņš interesē. Būtu jauki iet uz kaut kurieni,tu pats nezini uz kurieni... Bet,vakar man teica,ka pastāv varbūtība,ka tas ceļš ved uz kapiem. Varbūt tā arī ir. Uz soliņiem vēl ir mūsu marķiera uzraksti,kā "rasisms bojā redzi" un "krāju naudu revolūcijai" un mgmt dziesmas vārdi. Un vēl, tur ir aizbāzta aiz viena soliņa, maza,maza sirsniņlapa. Kādam. Bet tas kāds to lapiņu nekad neatradīs,tā es domāju. Ja atradīs,tad pasmiesies par muļķību. Varbūt tam cilvēkam šķitīs,ka viņš tiek novērots, izsekots vai kā citādi. Un tā ir mana vieta. Tur ir mans sols,mana ēna, mani koki. Tur ir manas atmiņas un mana ikdiena. Tur paliek mani smiekli,manas sarunas, arī bezjēdzīgās. Tur paliek nospiedumi no manis.
Un varbūt arī no kāda cita. Varbūt kāds tur nāk naktī,kad neviena cita nav. Apsēžas uz mana sola, izlasa manis uzrakstīto tekstu un padomā par kaut ko...
Un vakar mēs runājām par to,ko tik cilvēki nedara,lai izpatiktu. Un tas mēdz traucēt. Ļoti.

87

Šodienas agrā nakts un vakardiena bija jauka. Man bija pārgājiens. Manās asinīs bija sajaucies
tik daudz kofeīna,ka es vienkārši no nopietnām sarunām teltī pievērsos visu mīlēšanai.
Jā,mēs tā vienkārši ar draudzeni visiem,kuri vien gāja mūsu teltij garām vai mums pašām garām,
vai kuriem gājām garām mēs, teicām "Mēs jūs mīlam!"
Es nezinu kādēļ. Varbūt tad tā patiešām likās.Jā. Tas kofeīns un svaigais gaiss, un siltā telts,
un visa skaistā vieta kopumā, man lika domāt tik bezgala pozitīvi un bija pienācis brīdis
mīlēt visu pasauli. Vakara gaitā es visus vienkārši apskāvu,nu - ne visus,jo daži negribēja,
bet lielāko daļu nu noteikti. Tas arī bija jauki. Vispār,nezinu,kā kofeīns tik spēcīgi var iedarboties,
jo atrodoties skolas telpās,es noteikti tik daudz nebūtu spējusi izdarīt. Desmit minūšu laikā
es apprecējos. Jā, man tagad ir vīrs. Vispār,es divpadsmit stundas to vien darīju,kā skandināju
savu mīlestību apkārt. Tur bija katamarāns un es ar viņu izbraucu kādas desmit reizes pavisam noteikti.
Tas vispār bija diezgan jauki - tu brauc pa brīnumskaistu,vizuļojošu ūdeni un apkārt viss ir zaļš,
tu jūties brīvs,visapkārt miers un cilvēki,kurus tu uz to brīdi ārkārtīgi,bez robežām mīli ir kaut kur
augšā,slapstās ap teltīm vai kliedz "mēs arī tevi mīlam!"
Vakarā pašā neiedziļināšos,to negribu te tā rakstīt.
Un pirms trijiem naktī,mēs bridām pa baltu pieneņpūku lauku, tas bija slapji un netīri,bet
jauki,jo es pārcilāju notikumus, smējos un kaunējos par to,ko esmu sadarījusi un nē,bet visā
kopumā tiešām bija nenormāli jauki, man liekas,ka klase tagad manās acīs ir simtsreiz labāka un
man tiešām kādu dienu būs žēl,kad mēs pašķirsimies un sadalīsimies,kur nu kurais aizies un kurš paliks.
Es nonākot mājās jutos ļoti nogurusi, jo mans miegs bija caurs un auksts. Nogulēju sešas stundas un
tagad ir uznācis besis.
Un šī vasara būs lieliska. Arī jums,es zinu.
Pasmaidat!

86

Te nu tā ir - ilgi gaidītā vasara,pēc kuras es jau ilgojos no pirmā septembra. Te nu tā ir - pastiepies uz pirkstgaliem un dabū! Trīs mēneši brīvības, trīs mēneši ārpus sienām,kas apnikušas,trīs mēneši bez jaunām matemātikas vielām. Kur tad mans prieks? Kāpēc negāžas pār malām,kāpēc es tagad nelēkāju aiz prieka,kāpēc,kāpēc,kāpēc? Tā nu tas ir. Kamēr cilvēkam kaut kas ir tikai,kā kaut kas tāls, kā kaut kas,kas varētu dzīvi sagriezt par 190°, tikmēr, tas ir kaut kas īpašs, labs. Nesaku jau,ka tagad man vasara šķiet slikta,nē,vēljoprojām tie paši sapņi un vēl citi, tagad atliek tikai visu realizēt, pārvērst par īstenību. Man ir tāda iespēja. Tev tāda ir. Visiem. Vairāk nekā puse iekalto plānu ir jāatmet nost, jāizņem no realizēšanas. Dažu dienu laikā, dažu minūšu, dažu sekunžu,dažu jautājumu,dažu atbilžu, dažu skatienu,dažu elpas vilcienu laikā viss var tik viegli mainīties! Es pilnīgi vairs nesaprotu,kura esmu es, kur ir mana vecā domāšana, kur,kur,kur? Kāpēc tas,ko es agrāk uzskatīju par pilnīgām muļķībām,tagad man sāk šķist pārdomāšanas vērts? Ja jūs sakat,ka cilvēki nemainās, jūs kļūdaties. Jā,protams, neviens cilvēks nespēj mainīties pilnībā. Vecie stiķi un niķi kaut kur dziļi noglabājas un neizzūd. Bet,es uzskatu,ka līdz ko cilvēks sāk domāt kaut par sprīdi savādāk,viņš pats izmainās. Tur jau tas āķis slēpjas. Domāšanā. Mēs domājam visu dienu,jau pieceļoties mēs domājam, ejot uz skolu,braucot tramvajā,vērojot pīles, mūsu galvās šaudās domas. Daudz. Niecīgas,nenozīmīgas,nebūtiskas, lielas,grandiozas,dziļas. Tas ir savādi,ka ejot garām cilvēkiem,kurus mēs varbūt esam redzējuši desmitiem reižu,mēs tikai beidzot viņus pamanām. Un, nu? Tālāk. Tālāk jau nekas nenotiek. Nav garantijas,ka mēs sastapsimies ar šo cilvēku vēlreiz. Labi, kas par to. Bet, mani nepamet sajūta,ka šādi staigājot,es varbūt paeju garām kādam,kādam,kas man ļoti noderētu. Kādu,kuru vajā tādas pašas domas,kā mani,kādam,kuram patīk tas pats,kas patīk man. Kādam,kas iespējams ir līdzīgāks man,nekā es pati sev. Ļoti sakarīgs pēdējais teikums. Zinu. Tu arī. Ja lasi.
Pēdējās dienās, mans garastāvoklis te bija tāds - labs,neitrāls,sauciet kā gribat, te atkal slikts,tiešām. Un, man nav īsta iemesla. Ir šis tas izgaisis, bet tas ir uz labu. Es zinu. Un pēdējā laikā, es tiešām jūtos,kā tāda muļķe. Muļķīgas domas.
Rītdien ar klasi dosimies pārgājienā. Paliksim tajā vietā pa nakti,ja būs samērā normāli laika apstākļi. Šodien uzrakstīju darbu R.Blaumaņa konkursam. Ir pat naudas balvas. Cerams,ka paveiksies,ja arī ne, būšu vismaz mēģinājusi un nebūšu pievīlusi skolotāju. Arī daudz.
Vēl,man ļoti tracina tas,ka mums ir jāvāc paraksti apgaitas lapā. Kādēļ gan skolotāji vienkārši nevar atzīmēt to,ko viņi jau atzīmē un skolēni iztikt bez liekām problēmām? Nu,nopietni. Man pirmo reiz,kad vajadzēja saņemt parakstu no skolotājas,lapiņa bija aizmirsusies mājās. Gāju uz kopētavu. Dabūju četras. Divas aizdevu vai kas, īsāk sakot,man divu vairs nebija. Tad atradu veco. Tagad ir trīs. Un tagad ņemu tukšās līdzi,nevis pilnās. Rītdien būs jānodod divas lapiņas,nevis viena,kā pārējiem. Jūtos īpaša ar to. Turklāt, man nav paraksta no kases. Ja rīt no rīta nepagūšu dabūt, tad man būs vienalga. Klasesbiedrenei skolotāja neparakstījās tikai tāpēc,ka viņa nav šo semestri nesusi darbus. Labi, es saprotu,ka viņa viņai ieliks nesekmīgu atzīmi pusgadā, tas ir saprotams. Bet, parakstu jādod par to,ka skolēns vizuālajā mākslā ir atnesis zīmēšanas blokus. Viņai ir jocīgi principi.
Es joprojām gribu gulēt uz jumta, vērot debesis,kaut bez zvaigznēm, domāt un vēl šo to. Skola ir galā. Sajūta,ka karu pēkšņi pāršalktu miers.

85

un vēl vakardien likās,ka šī būs lieliskākā pirmdiena maijā
bez nekādiem ponijiem un lēkošiem džonijiem,vienkārši lieliska bez nekā
bet nekā lieliska jau viņā nebija
es negribu šeit to rakstīt,kā bija,jo tas sanāktu diezgan eemmm nu jā
manas domas laikam labāk nekad īsti nedzirdēt,vismaz uz visu skaļo ne
labi,vienalga
tagad sēžu un klausos jau visu visu laiku kopš sēžu kings of leon - cold desert
es mīlu to dziesmu
pēdējā laikā esmu palikusi neaktīva te
bet es daudz rakstu arī pēdējā laikā stāstus un,ja vien man neizdosies kļūt par to,ko es gribu,tupēšu mājā un drukāšu salkanus romānus par jāņiem un zentām un un ..
bet būtu skaisti būt dzejniecei
vai rakstniecei
un apceļot pasauli
un nesapņot tik daudz
kā to daru tagad
un arī mēģināt visu to,ko redzu katru dienu iztēloties savādāk
sīkas nianses jau paliek nepamanītas
bet es to nejūtu
un estrādē uz soliņa uzrakstīju,ka krāju naudu revolūcijai
un kādu dienu es vienkārši stāvēšu ielas vidū un smiešos ar čībām kājās un ceriņiem rokās
un dredos būs iespraustas otas, jo būšu aizmirsusi tās izņemt, bet tas būt tik nebūtiski,ka tās pamanīs tikai baloži

84

ir uznākusi skumja iedvesma. vislabprātāk, es uz doto brīdi rakstītu,bet ir sajūta,ka man vairs nav laika. sajūta,ka tūlīt kāds mani raus aiz rokas un liks kaut ko darīt.

83

lai redzētu tekstu, kliko uz bildes

81

Es tiešām šodien smējos daudz. Es varbūt esmu dumja un tomēr. Smiekli jau nav slikti. Nepavisam. Šodien pēc skolas gājām uz estrādi, tur gulējām un sēdējām uz soliņiem, klausījāmies Placebo un Bon Iver,un runājām,un es vēl pierakstīju kaut ko kladē. Un D. ir jāmaina ādas krāsa, vārds un jādodās uz Mongoliju. Bet es tāpat smiešos. Es nestāstīšu kāpēc es šodien tik ļoti smejos. Tas noteikti jums liktos stulbi, bet es esmu es. Bet estrādē tiešām bija tik jauki,tur ir tiik tik skaisti, es pat nevaru. Kad esmu tur, liekas,ka labākas vietas nav itin nekur. Pat ja būtu,pat ja kāds parks Japānā ir grezns un skaists,tur man nebūtu to atmiņu,kādas ir estrādē.

80

Šis ir 80. ieraksts. Pēc precīza skaitļa gan astoņdesmit pirmais,ja jūs atceraties (es atceros),ka man šeit ir divi 77. ieraksti. Es būtu pārlabojusi,bet negribās. Mazliet nekārtības ir laba lieta. Vismaz man tā šķiet. Ja mazliet nekārtības ir mājās (gan manās,gan citās),tad uzreiz man liekas,ka ir tāda kā mājīguma sajūta. Vienalga pils vai pagraba dzīvoklītis,mazliet nekārtības vajag visur.
Šodien nekā īpaša nebija. Skola bija diezgan garlaicīga,īpaši smieklīga nebija nekā. Pēdējā stundā uz mūsu pusi atkal sāka lidot dažādi objekti un tā. Matemātikā sāku kaut ko saprast. Tik jāpieslīpē precizitāte un tad jau vispār būs, Mārtiņ Rītiņ teiktais "kas var būt labāks par šo?" Kaut gan man matemātika ir daļēji nīsta (jo daļēji tomēr sirds dziļumos es to priekšmetu mazliet mīlu) ir tik jej (zeffo man pielipināja to jej) sajūta. Pēc tam, es un D. gājām uz pastu,jo es dabūju divus apģērba gabalus. Un,man pat derēja. Diezgan veiksmīgi,ņemot vērā to,ka izmēri īsti nebija pētīti. Pēc tam tika apmeklēts rimi un vēl gribējām uz estrādi,bet palikām pie graviņas,kur no trim soliem divi bija aizņemti un mūsējais (!!!!!!!!!) bija salauzts. Mēģinājām kaut kā viņu tur piepacelt,bet nekā. Koks taču smags. Tad stāvējām aiz sarkanajām margām un metām pīļu puisītim (haha) un pīļu meitenītei (vēl viens haha) čipšus,jo nekā cita mums nebija. Es ieminējos "žēl,ka mums nav maizes" un... notika negaidītais. Mums tieši tajā brīdī garām gāja tantiņa ar somu (es viņu pirmīt nemanīju), apstājās un jautāja vai pīles tos čipšus ēdot. Es atbildēju,ka jā,ēd gan (tā arī bija) un viņa no somas izvilka baltmaizi un iedeva mums. Tas bija jauki. Vismaz man. Tad mēs turpinājām tur stāvēt un barot pīles. Patiesību sakot,maizi dabūja arī tie mazie nezināmas sugas putni.
Rīt es smiešos,ļoti. Solījums taču paliek solījums.

79

Es izdomāju,ka man vasarā noteikti ir jāsakrāj spoguļkamerai un jaunām skrituļslidām, jo man negribas izniekot šo vasaru,ja var neizniekot. Ne īpaši veiksmīgs teikums un tomēr. Es un ceru,ka arī jūs sapratāt. Īsāk sakot, es gribu šajā vasarā un nākošajā mācību gadāt izdarīt maksimāli daudz. Vispār, šodien es nezinu kāpēc,pa dienu iemigu un nogulēju baigo laiku,pamodos tikai vakarā, bet tad man bija maza pastaiga,kurā es saelpojos daudz gaisa un priecājos,ka tomēr kādu laiku dzīvoju mazā bedrē,bet te ir tik labs gaiss tomēr. It īpaši pavasarī. Un, vispār, viss tagad ir tik skaists un zaļš,ka man ir liels prieks par to. Vēl ir lieliski tas,ka es atcerējos,ka man šeit patīk viena vieta... Un tur es pirmdien aiziešu,domājams,ka kopā ar D. un varbūt arī ar A., bet par to es ļoti šaubos. Pluss vēl tam,man ir jāaiziet uz pastu un jāizņem divas sīkpakas. Mazie ķīnieši,paldies,ka jūs man kaut ko atsūtat! Vispār forši kaut ko saņemt. Es gribētu arī ar kādu rakstīt vēstules,tā ir pavisam cita sajūta,nevis uzklikšķinot uz e-pasta,bet,nu ko padarīt. Šodien ārā bija liels zibens un pērkons,un,atzīšos man pirmo reiz mazliet bija bail. Bet,tā,kā man nācās atstāt tikai parastās gaismas un radio,es beidzot šodien izdarīju ko prātīgu un palasīju Imanta Ziedoņa "Epifānijas". Starpcitu,iesaku palasīt visiem. Viens divi gabali man patika nu ļoti ļoti, bet tas nenozīmē,ka pārējie bija slikti. Kad Ziedonis vispār ir uzrakstījis ko sliktu? Tā lūk. Es laikam to...to uzrakstīšu šeit. Neko tāpat nezaudēšu un varbūt jūs pat izlasīsiet.

Ir viens vārds,kas teikuma beigās sacīts,visu uzspridzina. Vārds DIEMŽĒL. Uzspridzina visu teikumu. Visu labo mūžu.
- Un tāda nu ir pateicība. Viņu dēļ es katru kumosu savai mutei atrāvusi. (Un zem vārdiem dziļā tumsā paspīd vārds >diemžēl.)
- Man neviens nevar pārmest. Līdz šai dienai tev esmu uzticīga. (Bet kā apslāpēti draudi nāk no dziļuma augšā <diemžēl>.)
Iznīcinošs vārds. Kā krusts pār teikumu. Šķērsām pār dzīvi! Pātaga pār seju, pārlauzts cirtiens: diem-žēl! (Šmiuks! Šmiuks!)
Baroju,kopu,diem-žēl. (Šmiuks! Šmiuks!)
Mīlēju tevi,diem-žēl. Uzupurējos,diem-žēl. Par žēlošanu,nožēloju,nevajadzēja.
Pašstādītai ābelītei galotnīti nocērt nazis DIEMŽĒL. Lien diemžēlčūska,dzeļ diemžēlskorpions. Mazs sērkoņš uzņirdz pie mājas stūra. Visu laiku šis cilvēks stāstīja,kā cēlis brālim māju, kādu gaišu un skaistu,un tad ņem pēkšņi akmeni un triec logos: diem-žēl!
Ņem diemžēlsērkociņu un palaiž uguni jumtā.
Bīstams vārds. Nāk beigās,kad daudz kas padarīts vai kad viss jau gatavs. Nekad nesaka sākumā <Diemžēl celsim māju>. <Diemžēl precēsimies>, <Diemžēl būšu revolucionārs>. Bet atnāk beigās un iznīcina. <Uzcēlām to māju diemžēl.> <Sapinos ar revolucionāriem diemžēl.> Iznīcina uzticēšanos. Izmežģī ticību.
DIEMŽĒL ir nāves punkts,robeža, aiz kuras mirst. Mēs ceļam savu dzīvi un savu līdzcilvēku dzīvi tikai līdz vārdam <diemžēl>.
Kad tu to esi pateicis (skaļi vai pie sevis klusībā), kaut kas mirst,kādam tu esi nāves spriedumu parakstījis - draugam,tuvākajam vai sev pašam.

Kad saule no rīta kāpj debesīs,pasaki briesmīgo vārdu <diemžēl> un tā,zenītā netikusi,norietēs.

No sevis man vairs nav ko teikt. Varbūt vēl varu ielikt šeit kādu skaistu dziesmu (paldies Aucei).

Šī te..

78

man ir divi 77 ieraksti

77

Ir pieci un četrdesmit sešas minūtes. Man skan EHR un man jau viņš ir apnicis. Tiešām. Kaut kādas pop saldās dziesmas un Bebrs (bet viņš jau ir pieskaitāms pie pirmās grupas).
Bet nekā cita prātīgāka jau nav (laikam). Ja jūs teiktu: klausies mūziku no pc, es jau to daru,bet man patīk,ka mūzika skan nepārtraukti. Klusums neliek man justies savā istabā,kā savā istabā. Šodien esmu atradusi trīs labus blogus (vismaz man patīk). Ja pareizi atceros,tad Oskara,Andreja un Zanes. Man šķiet,ka pareizi. Labi,tas nav būtiski. Tagad man gribas pārspriest kādu bezjēdzīgu lietu šajā pasaulē,bet nav jau ko. Varbūt es varētu katru dienu atzīmēt kādu labu lietu un kādu,pie kuras varētu piesieties. Ja pārdomājam šodienu,man nav ne vienas,ne otras.
Man jau šī blogošana daļēji ir apnikusi. Agrāk man patika vairāk rakstīt,nekā lasīt citu blogus,tagad ir otrādāk. Man ir kaut kāds mūžsens (bet nemaz nelietots -tā varētu teikt,jo vienreiz sametu tur nelatvijas naudu) maciņš ar suņiem. Tā,lūk. Sliktais: tie ir suņi,nevis putni. Vispār, tagad sanāks,ja es rakstīšu katru reizi kautko sliktu,ka mans blogs būs daļēji negatīvs. Nu, labi. Lai nu tā būtu. Vispār, man likās,ka puiši blogo mazāk nekā meitenes. Pieņemu,ka te ir taisnība. Varbūt ir tā - 60% M un 40% Z. Varbūt. Bet puišu blogi man sāk patikt labāk. Nezinu,kādēļ. Vienā dienā aktīvi klausījos par ko runā cilvēki. Atceros vien pāris sarunas.
Divi puiši runāja par naudu un par to vai viņi var no tāluma salasīt kaut kādu tekstu. Nekas īpašs. Kaut kādas tantiņas runāja par dekoderiem,ja pareizi atceros. Arī nekas īpašs. Man vispār dekodera nav. Labi,vien ir. Kam man tādu. Un vairāk es neatceros. Pagāšgad no rīta,kad gāju uz skolu man garām vienmēr gāja mazs puisis ar savu māti un viņa VIENMĒR viņu par kaut ko lamāja. (Man tā šķiet,es īsti nezinu,jo krieviski nesaprotu, bet bērna raušana aiz rokas un dusmīgs balss tembrs varētu par to liecināt). Tagad es viņus neesmu redzējusi vispār.
Vispār,man sāk palikt garlaicīgi,jo vienīgie,kas man šeit ir, ir latvieši,krievi un pusindieši. Man patīk dažādtautības cilvēki,kaut gan, īsti man tas neko nemainītu,jo visticamāk, es ar viņiem tāpat nekontaktētos. Un tomēr! Vispār,man ir jāpabeidz lasīt tās trīs grāmatas, vismaz Kaifs un tā ceturtā Krēslas grāmata, pēc iespējas ātrāk,lai ar mierīgu galvu varētu lasīt Triumfa Arku. Vispār, es sapratu,ka Krēsla (un pārējās daļas) vispār ir kaut kas bezjēdzīgs. Gluži bezjēgas varbūt ne,jo tomēr autore ieguldījusi savu laiku un blahblahblah, bet tomēr. Jauniete iemīlas "ideālā" vampīrā un čikčik,viss baigi supēēēr. Tik žēl,ka šis temats uzpeld katrā otrajā grāmatā. Tiešām žēl. Bet, nu lai jau. Es jau pati labāk paklusēšu,jo nerakstu labāk, bet ko nu daudz par to.
Tātad, vēl, es izdomāju,ka lai mans blogs kaut uz mirkli liktos savādāks nekā līdz šim, es katru nedēļu noskatīšos vienu filmu un sīki analizēšu to te.

77

putni,putni
mani putni
balodīši un stārķīši
nāciet pie manis
man ir baltmaize
jums garšos

- - -
man pavisam noteikti ir talants.ha. (jūs jau paši redzat)
piedodiet, par tik bezjēdzīgu ierakstu...

76

Tā nu ir sanācis,ka jau otro dienu sēžu mājās. Es ceru,ka rīt tikšu laukā. Tātad. Ir tik dīvaini. Ļoti. Kaut kad, pirms aptuveni...2 varbūt 3 dienām, es ierausos savā gultā,man skanēja liriskās dziesmas un aiz loga nepārtraukti lija lietus. Es jutos tik labi,nu,tiešām...Bija jauka sajūta. Un tad,vienu citu tas viss atkārtojās - lietus aiz loga,siltā gulta un mierīgā mūzika,bet šoreiz man tas nesagādāja nekādu prieku un vienīgā vēlme,kas man bija, bija pēc iespējas ātrāk iemigt. Šodien dabūju pīrsingu,būs jāiet kaut kad durties. Durties. Skan tik,tik..tik nāvīgi? Pateicoties skype, esmu uzzinājusi,ka vēl viens mans klasesbiedrs tup mājās. Vispār, vēl ir dīvaini,ka laiks ātri skrien. Ātrāk nekā...nekā viss,kas ir uz šīs zemeslodes. Ir maijs un man priekšā ir daudz nopietnu kontroldarbu,kurus,domājams,es kārtošu ar trīcošām rokām. Es ceru,ka man sanāks sev iestāstīt atslābsti! Savādāk būs visai štruntīgi. Es nemaz nezinu,kāpēc es dažus burtus rakstu slīprakstā. Tāpat, es arī nesaprotu,kāpēc grāmatās dažus burtus raksta tā. Es saprotu tikai to,ka kādam vārdam klāt ir zvaigznīte* un vēlāk šis vārds tiek paskaidrots. Bet par slīprakstu man nav ne jausmas. Varbūt arī autoriem ne. Es vēl uzzināju,ka viena man pazīstama meitene izdos grāmatu. Ne gluži tā, bet tiks izdota grāmata,kur iekšā būs viņas stāsts. Pavisam jauki,vai ne? Es arī tā gribētu, bet man jau nav tik liels rakstāmais,lai manas vārdu rindas drukātu uz papīra,kur nu vēl, uz papīra,kurš tiktu iesiets grāmatā. Lai nu kā, esmu jums pastāstījusi visu un neko. Tagad jāpievieno kāds bilžuks.
P.S. Es nezinu,ko man darīt ar to naudu,kas man ir. Nopirkt saulesbrilles/izdurt pīrsingu/krāt spoguļkamerai. Gribas visus trīs,ha-ha!
Vēl viens P.S. es vakar džinsos sāku griezt sirsniņas. Ar mani viss kārtībā?
Trešais P.S. es gribu gredzenu,kā vienā no bildēm. (Ar putniņu)

75

Šodien kārtojot manas mājas lielo grāmatas plauktu, es nācu pie atklāsmes,ka man mājās ir ļoti ļoti daudz visādu grāmatu. Nez skaitāmas bībeles, vārdnīcas no tādas valodas uz citādu, dažādas grāmatas angļu valodā un pieļauju iespējamību,ka arī vācu un krievu. Jutos,kā bibliotēkā. Atradu arī visādus sen senus smieklīgus stāstus un vēl visādas sen senās muļķības (kā piemēram, dokumentu,kurā mans kaķis pieprasa piecdesmit deviņu santīmu vai viskas kaķu barības kompensāciju manai māsai par kautko). Tā,nu, es krāmējot laukā šīs visas dažādās grāmatas,uzdūros četrām īpaši jaukām. Trīs Ziedoņa grāmatas (pieļauju,ka divas vienādas,tikai savādākos vākos) un Čaka grāmatai. Vai nav jauki? Nu,protams,ka ir. Atejot no grāmatām,grāmatām,grāmatām, es atradu arī pazaudēto,tukšo dienasgrāmatu. Kurš gan spēja iedomāties,ka viņa ir iebīdīta starp grāmatu rindām? Neviens.
Rīt man būs jābrauc ciemos un lielāko dienas daļu es nebūšu mājās. Varbūt vēl satikšos ar kādu no klases, īsti nezinu.
Un, vēl, es atradu pavisam lielisku spēli,kura gan ir vācu valodā un es nekā nesaprotu, bet, viņa ir lieliska dēļ sava nosaukuma. Jambo. Nu,pavisam lieliski. Un es šodien redzēju lapsu. Man šķiet,viņai bija trakumsērga. Es ceru,ka nē.