74

Turpinot jau iesākto tematu, man joprojām tas šķiet bezgala jocīgi. Tieši tā. B E Z G A L A.
Ļoti daudzi domā,ka ir vienīgie, unikāli un pilnīgi atšķiras no pārējiem ar visu. Visu. Bet,tad,kādu dienu satiek cilvēku,kurš domā bezgala līdzīgi. Un varbūt arī rīkojas, izskatās un izklausās līdzīgi.Skatās uz pasauli līdzīgi.
Un varbūt šim vienam cilvēkam ir daudz līdzīgo,bet viņš neko par to nezinot,dzīvo tālāk un domā,ka visu mūžu tāds būs viens. Ir nejauki,ka šis kāds, tavs līdzīgais dzīvo ļoti tālu un tu apzinies,ka nekad,iespējams,viņu nesatiksi,neredzēsi,nedzirdēsi. Bet,vēl nejaukāk ir tad,kad šis kāds līdzinieks dzīvo,iespējams, tev pretējā mājā un tu esi simtiem reižu pagājis viņam garām,bet neesi ievērojis.
Šī tēma tiek slēgta. Jūs,protams, varat izklāstīt savas domas komentāros. Ja jums ir ko teikt un ja jūs vēlaties tikt sadzirdēti (tagad izklausās pēc kāda talanta šova un tomēr).
Šodiena bija savāda. Nē,vispār,jau nebija vis. Ir bijušas vēl,vēl,vēl un vēl savādākas dienas. Vienkārši atkal tā.. nesajūta,ka ir piektdiena. Parasti es jau jutu. Mums skolā applūda mūzikas kabinets. Jauki,vispār,jau. Tikai žēl,ka neapplūda neviens cits,cits,kurā atrastos es. Bet, gan jau. Gan jau kādreiz. Vēl man krietns laiks būs jāsmok tajās telpās,tomēr. Matemātikā bija viegli (risināt) un grūti, tādēļ,ka kaut kur tur pat tuvumā urba. Tā skaņa ir, jūs,nu paši ziniet. Diezgan uz nerviem krītoša. Bet man šodien nekrita. Es iedomājos,ka tā ir nevis urbuma skaņa,bet,piemēram, Bon Iver un Bob Marley.
Vispār, man ikdienā sanāk redzēt diezgan daudz mazus bērnus. Un, ik reiz,kad es viņus ieraugu,man prātā pazib doma " ak, nez,kas no viņiem izaugs. cik savādi,ka es viņus tagad redzu,bet pēc pāris dienām jau par tiem būšu aizmirsusi. varbūt kāds no viņiem kļūs par Latvijas prezidentu."
Tas taču arī ir dīvaini? Un es veikalā domās atvados no cilvēkiem. ( šodien sāku to darīt )

73

Cik savādi,kad šķiet,ka otrā pasaules galā ir tāds pats cilvēks,kā tu.

72

Esmu ievērojusi,ka manu blogu vairs neviens nelasa. Nu,vai vismaz neatstāj savu viedokli par manām muļķīgajām domām. Es ceru,ka neesmu kļuvusi pārlieku ērmīga. Lai, nu,kā arī būtu, es ceru,ka jūs visi esat ļoti aizņemti ar kaut ko ļoti jauku un tāpēc neesat te. Labi,viss.
Sāksim ar to,ka šī nedēļa rādījās pilna ar darāmo, bet, es atkal esmu ar tukšām rokām,jo Nadja ir slima līdz 29. datumam un tikmēr man nebūs teātra sporta. Lapiņā bija piebilde,ka kāds cer ( visticamāk,Nadja,jo visticamāk,ka viņa to zīmīti arī rakstīja ), ka 30. aprīlī viss notiksies un būs labi. Arī es tā ceru,jo lāča soļiem nāk virsū turnīrs un man nav kur sprukt. Un, negribas,lai es kaut ko nemācētu esot virsū uz skatuves. Bet tāpēc jau tā ir improvizācija,vai ne? Īsāk sakot, man atkrīt darāmais pēc stundām, tas ir, pēc skolas,jo pēc stundām, varbūt man vajadzēs aiziet uz kādu konsultāciju vai tamlīdzīgi. Un, es tā izdomāju,ka tikmēr,kamēr man nebūs teātra, es sēdēšu saieta laukumā un kādā kladē kaut ko rakstīšu. Īstermiņa stāstus. Vai gartermiņa stāstus. Nezinu. Varbūt pat ne stāstus. Varbūt kādu dzejoli vai vispār kādu ķēpājumu, jebšus " ak, labāk nemaz nebūtu tērējusi tinti "
Tā jau var gadīties. Man skan Bon Iver un man tas patīk.
Man vakar radās kaut kāds teksts galvā,kuru es ielikšu rakstot AA.

Čio, mazie

71

Man pietrūkst vasaras. Rokas stiepienā viņa ir tagad, bet jūs jau paši ziniet,cik ātri viss labais,arī vasara,pagaist un kļūst tāls.
Pietrūkst vasaras rītu,kad man bija tik daudz enerģijas,ka pietika,lai varētu negulēt nakti un iziet ārā agri no rīta un paskatīties cik skaisti, silti un klusi ir.
Mana lielākā vēlēšanās šobrīd ir sēdēt laukā,vasarā,piecos no rīta, garā džemperī ar Kurtu Kobainu un zeķubiksēs un kedās, un skatīties,kā viss palēnām mostas. Tad, izdzert milzīgu karstās šokolādes krūzi un doties uz Valmieru un tur visu izstaigāt un tā sajūta,ka tu atrodies savā mīļākajā vietā visā Vidzemē,visā Latvijā
Es zinu, es drīz drīz to visu varēšu realizēt un tas būs tik jauki, ak dies
Es tagad uzrakstīšu nedaudz kaut ko par vasaru un varbūt publicēšu šeit , jo šī ir vienīgā vieta,kur es neko nedzēšu laukā , bet saglabāju
Un vasarā es sākšu rakstīt dienasgrāmatu es tā domāju
Tikai jāatrod nenormāli liela klade, jo man ir plašs rokraksts jā
Ak, es nezinu, man vienmēr ir bijusi tāda sajūta " āā. vasara cik ļoti gribas gribas gribas " , bet šoreiz, plusā šajai sajūtai ir arī " šī būs anormāli lieliska vasara "
Un tas priecē.. ļoti

70

Es šodien nedaudz aizdomājos par pasaules galu. Ir cilvēki,kuri tam tic un ir cilvēki,kuri netic. Es vairāk sliecos pie tiem, kurus pieminēju pirmos. Man ir vairāki pamatojumi,kādēļ es ticu. Pirmkārt, šie Maiji ir pareģojuši daudz ko un tas daudz kas ir piepildījies. Otrkārt, cilvēki ieviešs pasaulē pārāk daudz ļaunumu. Kari, rasisms, nacisms, visādas slepkavības, naids un,protams, pilnīga dabas ignorēšana. Dažreiz man šķiet,ka cilvēku smadzenēm pietrūkst skābekļa, ja jau var uzskatīt,ka izcirst nez cik lielu mežu,kur dzīvo visādas dzīvas radības,kurā aug koki, kurā aug sēnes, kurā aug ogas, kurā valda DZĪVĪBA, ir tā vērts, lai uzceltu KĀRTĒJO veikalu. Sasodīts. Tātad, ja paveramies sev apkārtnotiekošajā, mums ir pamats domāt,kādēļ pasaule vēlas mums - cilvēkiem atriebties. Un, treškārt, cilvēki savā ziņā ir suga. Sugas mēdz izmirt. Bija dinozauri. Un nu viņu vairs nav. Es domāju,ka mums būs dinozauru liktenis. Nezinu, vai pasaulē nāks kas labāks par mums - es ceru,ka jā. Varbūt, būs tikai tukšums, zemeslode izkūpēs lielajā saules sistēmā un ciplanētiešiem būs salūts. Un varbūt nebūs nekā. Mēs dzīvosim un turpināsim nogalināt dabu.
Bet,kāda nozīme ir uztraukties. Tāpat, kuru katru brīdi, visa mūsu dzīvībiņa var pazust. Par laimi vai diemžēl - tas,kā kuram,protams.
Svinēsim dzīvi, tā teikt. Jo tas būtu saprātīgākais,ko mēs tagad varētu darīt.
Un,šo,jūs droši varat klausīties.
Un, arī šo te.

69

Mans lielākais sapnītis ir ar treileri apceļot Ziemeļameriku ar kādu dumju cilvēku kopā. Un es to izdarīšu,kaut tad,kad man būs 80 un man vairs nebūs matu, un es mērcēšu cepumus tējā.
Runājot par to,kas notiek šobrīd, es vēljoprojām esmu slima un man tas nemaz nepatīk. Šorīt izmocīju un apēdu vienu pudiņu, un vispār pudiņi ir viens dīvains ēdiens. Man skan Bon Iver un es domāju ne par ko.
Rīt varbūt varēšu iet laukā. Varbūt svētdien. Nākošnedēļa solās būt ļoti nopietna, būs vis kaut kas jāraksta,katru dienu jāiet uz teātra sportu un jāvienojas ar ko es spēlēšu komandā. Žēl,ka šonedēļ sanāca tikai aiziet uz pusstundu vai mazāk un jā...
Šis ir īss ieraksts, piedodiet, mani nelasītāji.
Gribu karsto šokolādi.
Pēkšņi man atmiņā parādījās aina no Vācijas,kā es sēdēju tajā āra restorānā, dzēru apelsīnu sulu un grauzu cepumus un bildēju mazo puisi ar krāsaino lietussargu. Lūk, tā.

68

Es nezinu. Tiešām neko. Es nezinu,cik gigantiski liels paldies man ir jāsaka Aucei. Tik liels, kā zilonis, tik liels, kā vislielākais un vēl lielāks par to,ka viņa man ieteica Bon Iver. Tik..tik... Un tā es ar šo skaisto mūziciņu jau dalos ar pāris cilvēkiem, jo ir taču skaisti.
Paldies cilvēkiem,ka ir tāda mūzika.

Bike down... down to the downtown Down to the lockdown... boards, nails lye arond I crouch like a crow Contrasting the snow For the agony, I'd rather know 'Cause blinded I am blindsided Peek in... into the peer in I'm not really like this... I'm probably plightless I cup the window I'm crippled and slow For the agony I'd rather know 'Cause blinded I am blindsided Would you really rush out for me now? Taught line... down to trhe shoreline The end of a blood line... the moon is a cold light There's a pull to the flow My feet melt the snow For the irony, i'd rather know 'Cause blinded I was blindsided 'Cause blinded I was blindsided

67

Un dažreiz es mēdzu sevi iztēloties pēc gadiem desmit. Nezinu kāpēc, bet man acu priekšā paveras aina ar meiteni ( ja tā drīkst teikt ) garā t-kreklā ar kādu smieklīgu uzrakstu vai attēlu, ar nevīžīgiem matiem, legingiem un kedām, un karstās šokolādes to tur krūzi rokās, kura ir piecēlusies agrāk, lai izietu pastaigā un pabarot savus mīļos baložus. Pieaudzis cilvēks pilnīgi pretējs pieaugušajiem. Cilvēks,kurš mēdz domāt un smieties par stulbiem jokiem, nēsāt kedas un skatīties multenes katru pēcpusdienu, dzert karsto šokolādi un sūdzēties, cik tā karsta, bet tomēr garšīga,cilvēks,kurš klausās mierīgu un traku mūziku, cilvēks, kurš iegriežas katrā veikalā un dejo ar ziemeļbriežiem, cilvēks,kurš ik vakaru atnākot mājās ieraksta kaut ko savā atziņu kladē vai dienasgrāmatā, cilvēks,kurš ir pārvarējis miegu, lai agri no rīta pieceltos un sagaidītu austam sauli, cilvēks,kurš cer,ka viņu vecumdienās nolaupīs ciplanētieši ar lielām acīm...
Cilvēks,kurš aizbraucot uz svešu vietu, zog no sētām ķiršus, cilvēks,kurš atļaujas smieties par neko,kad apkārt valda klusums, cilvēks,kurš zīmē iedomātas biļetes uz nekurzemi, cilvēks, kurš bildē debesis, cilvēks,kurš piedzeras no ūdens un skaļi dzied,cilvēks, kurš izgriež no žurnāliem cilvēku galvas un pielīmē tās klāt citiem ķermeņiem. Vienkārši muļķe, kurai patīk svinēt dzīvi.
P.S. Es ļoti ceru,ka šis blogs vēl saglabāsies desmit gadus,ka internets nesaies čupā un www.blogspot.com nepazudīs, lai es pēc šiem desmit gadiem, varētu ar tējas krūzi apsēsties pie datora,kurš zog internetu no kaimiņiem un lēnā garā pārlasīt ierakstu pēc ieraksta, un uzdurties šim un ar smaidu sejā salīdzināt... Ak.

66

Cilvēki ir jocīgi. Bieži vien viens otru māca ar vārdiem "to nedari, tas ir slikti" vai "ja es būtu tu, es jau nu tā nedarītu", vai arī pārmet "akdievs, kā tev nav kauna šādi darīt" un iedomājas,ka citu dzīvēs būtu gatavie pro-dzīvotāji un tomēr, tajā pašā laikā,kad šim cilvēkam jau ir viena dzīve - savējā, viņš ar to ir dziļi bedrē un vēl atļaujas citam pārmest kļūdas,kuras,iespējams, ir pieļāvis pats un vairākkārt.
Bet tas tā. Esmu slima un nezinu ko darīt. Iesāku atkal kaut ko skribelēt, tad jau redzēs vai tikšu līdz vidum. Diezin vai. Kaut gan, nemaz nav labi turēt kaut ko iesāktu un nelikties ne zinis. Varbūt ir labāk dzēst laukā un arī nē - ja nu uznāk citreiz tā sajūta,ka tagad " o, varu pabeigt ir ko rakstīt "
Es izklausos pēc nezinu kā. Ārā neizskatās diezko labs laiks un mani tas īpaši arī neinteresē, tāpat esmu slima ( bet to jau jūs izlasījāt pirmīt )
Baloži mani mazliet ir palaiduši brīvībā, vairs nav tā savādā nezinukas pret viņiem. Teiksim tā - cik ātri man viņi patika, tik ātri palika par vienkārši putniem.
Un tomēr. Tā jau gadās visiem. vienmēr. pāriet un norimst. kuš

65

man ir uznākusi savāda baložu mānija

64

Man ir apnicis atstāstīt ikdienas notikumus. Tie,starpcitu,ja neesat ievērojuši viens otram ļoti līdzinās.
Un, tas nebūt nav labi. Patiesību sakot, tas ir tik pat slikti,kā,piemēram, Vinnija Pūka medus podu pazušana uz mūžīgiem laikiem. Mūžīgi. Cik dīvains vārds. "...Un viņi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos..."
Nē, ne vien ar to man šis vārds saistās. Vēl, ar duci citu visu un kaut ko. Lai arī kā es nevēlētos šim ierakstam pierakstīt klāt to,ko šodien es darīju,es to tūdaļ pat darīšu, jo es domāju,ka tas ir pilnīgi pieminēšanas cienīgs fakts. Es šodien biju uz konsultāciju matemātikā,lai izlabotu savu atzīmi! Vai jūs spējat tam noticēt? Es saņēmos..beidzot.
Vēl es nespēju noticēt tam,cik ļoti laiks skrien. Ja man jautātu:
"Saki man,kas ir ātrākais pasaulē?"
Es atbildētu,ka laiks. Vispār, ja nebūtu izdomāts laiks,būtu haoss, vai ne? Žēl gan. Es domāju,ka būtu jauki,ja viss notiktu tā,kā mēs paši to gribētu. Pieceļos desmitos naktī un izdomāju iet uz skolu, paliek garlaicīgi,četros no rīta aizeju pakaļ saldējumam un dodos mājās vai vēl kaut kur. Aij. Cik neprātīgi muļķīga doma.
Šodien likās,ka esmu gatava uzrakstīt četrrindīti, bet, laikam jau,ka neesmu vis.
Un,kā šodien gāja jums?

63

Saka,ka katram cilvēkam ir savs stāsts. Katram kokam, katram skurstenim un klainojošam kaķim ir. Visiem ir. Cik savādi. Bet stāstus jau arī raksta. Un, tad,nepārlasa vai tomēr pārlasa, vai atstāsta citiem. Vai glabā pie sevis. Un nerāda nevienam... Un, tad es iedomājos,ka ja raksta stāstus, raksta ar lielu,lielu tintes spalvu uz saburzīta papīra. Un, varbūt stāsta (raksta) kaut,ko ļoti skumju,bet rokraksts toties ir skaists.. Un, ir jau mazliet sajūta,ka,ja stāsts ir skaistā rokrakstā uzrakstīts,tas,kas tur ir ar tinti iesmērēts, arī top mazliet spožāks. Tad, jau sanāk,ka arī skumjas ir jaukas? Droši vien. Es nezinu,ko es atkal šeit murgoju...tiešām nē.
D. neatbild uz maniem zvaniem. Tas ir ļoti nejauki,jo es gribēju šodien tikt uz to vietiņu un pastaigāties, un varbūt iečekot to pasākumu,jā, bet viena jau ne. Vienai man būs garlaicīgi tur,tomēr. Žēl.
Nezinu,ko šodien darīšu. Nezinu. Cik nelabs vārds. NEZINU NEZINU NEZINU. Ak,Dievs.
Vispār, ir nejauki neatbildēt uz zvaniem. Saprotams, ja tu esi dabūjis atvaļinājumu pēc pieciem nostrādātiem gadiem un tev visi savi kolēģi,kuri mūždien uzplijas, ir līdz kaklam un tu nolem pamest valsti vai savu pilsētu uz kādu laiku,nedēļu, varbūt divām, tad tiešām ir veselīgi neatbildēt uz zvaniem. Vai, ja tev ir pilnīgs besis jeb ejiet ellē visi, man neko negribas , tad arī ir diezgan noderīgi atslēgt telefonu/neatbildēt uz zvaniem. Bet,ne šajā gadījumā.. šoreiz mums bija jāsastāda dienas plāns. Bet, redz, ka tomēr tas nemaz nav tik svarīgi.
Ai,nu lai jau. Kāda starpība. Tikai vienu es zinu,ka vairs neplānošu neko, ja visu nevar novest līdz galam. Man nevajag nepabeigtu skici, man vajag pabeigtu darbu. Ar mani tiešām kautkas nav kārtībā, ja reiz sāku iedziļināties tik nebūtiskās lietās,kā ak,viņa/viņš neceļ telefonu...
Man skan karaļi of lauvas jau kuro reizi pēc kārtas. Es neteikšu,ka man viņi tik ļoti patīk, man vienkārši neiet tā Dieva pamestā vieta www.youtube.com
Un vēl, es nesaprotu vienu lietu. Kāda velna pēc es rakstu, ja es nevaru neko pabeigt. Atkal un atkal top kaut,kas, ko es pēcāk izdzēšu vai neliekos ne zinis par to. It kā tas nebūtu mans. It kā, tas neeksistētu.
Re,viens no tiem.. Es labprāt šo te ieliktu blogā,kur man ir nulle sekotāju,bet kāda starpība. jūs tāpat neizlasīsiet un tāds arī nav mans nodoms.


Es apgūlos zem vecās ābeles un raudzījos debesīs. Izkaltuši mākoņi knapi pieturējās pie zilā debesu lauka. Saule nežēloja mani un svilināja manu ādu, tādēļ, es mazliet vēlēdamies atvilkt elpu, paslēpos ābeles dāvātajā ēnā. Vienīgais,ko varēja dzirdēt bija putnu nemanāmās čalas,kas tik pat nemanāmi,kā paši mazie čivinātāji, aizplūda gar ausīm un atrada sev vietu kaut,kur fonā. Priekšplānā bija nostājies liels, draudīgs klusums un uzlūkoja mani ar savām lielajām,tukšajām acīm. Es labprāt būtu vēlējies novērst skatienu,bet tas nebija ne manos,ne kāda cita spēkos.
Kāds neliels, iesarkans ābols,vēlēdamies klusuma virvi,kaut uz mirkli pāraut, nokrita un atsitās pret akmeni,kas atradās netālu no zarainās un bagātīgās ābeles. Bet, šis centiens pazudināt klusumu, bija tik sīks un neievērojams,ka klusums ātri vien atgriezās atpakaļ un turpināja mūs visus biedēt un dzīt tālāk strupceļā. Es veltīju īsu skatienu debesīm un zināju,ka saule negrasās atkāpties turpināt žāvēt visu, vēl vismaz stundas divas. Atspiedos pret ābeles stipro stumbru un nopūtos. Vispār, šī vieta bija īpaša. Tas ir,šī ābele bija īpaša. Lai arī bija tikai pavasaris, šī ābele sāka izdaiļot sevi ar purpurkrāsas ziediņiem jau agri, kad vēl zemi sedza plāna kārtiņa gandrīz nokusuša sniega. Kamēr pārējās, apdomīgās ābeles vēl sildīja savus kailos zarus saulē, šī viena vienīgā ābele pulcēja ap sevi bišu un kameņu pulkus, ar saviem sulīgajiem,saldajiem ziediem.
Arī tagad, es dzirdēju kameņu kori sev virs galvas, bet gluži tāpat,kā šie nelielie nektāra laupītāji, kuri par mani nelikās ne zinis, es nelikos ne zinis par viņiem.
Ēnas sniegtais glābiņš no sausā, sutinošā karstuma, sniedza arī savādu veldzinošu sajūtu - likās, ka būtu izdzēris litriem auksta, atspirdzinoša ūdens, bet patiesībā,tā,protams, nemaz nebija.
Izdzirdēju klusu dungošanu. Pagriezos un ieraudzīju,ka blakus ābeles zaros,ērti iekārtojusies sēž kāda sveša meitene. Viņas āda bija viegli iezeltena un mati, kas atgādināja siltu, tekošu medu sniedzās līdz pat muguras beigām. Viņas acis bija vērstas uz leju, tāpēc, es varēju saredzēt tikai melnās, garās skropstas, kurās laiski rotaļājās saulesstari. Viņa bija ģērbusies vieglā, baltā kleitā un viņas pēdas bija basas. Kad, acu skatiens tika vērsts pret mani, es viņas skaistajā sejā, spēju saredzēt bezgalīgas skumjas. Acis bija zilganpelēkas. Viņa vēja ātrumā noleca no ābeles un pieslīdēja man blakus.
"Te ir daudz bišu.." Viņa bijīgi paskatījās uz ābeles ziediņiem. Balsī mijās skumjas un vēl kaut,kas man svešs un neparasts - nepazīstams.
Sakrustojusi kājas,viņa apsēdās uz zemes. Viņa bija uz ēnas un saules valstības robežas. Vietā, kur viņas āda bija pieejama saulei,āda mirdzēja. Viņa tam nepievērsa ne mazāko uzmanību. "Tieši no bišu dzēlumiem es nomiru..."

62

Man gribas neko.

61

Mans blogs ir pārlieku puķains. Galvā pilnīgi sāk dimēt "dzīve nav rožu lauks."
Lai, nu,kā..kāda starpība vai mans blogs ir puķains?!
Šodiena bija ļoti saulaina, bet,kā par brīnumu uz skeitparku mēs neaizgājām. Biju pusstundu iekš BJC, parunājām ar Nadju par to,ka jāsāk rosīties,jo maijā būs teātra sporta turnīrs.
Tad,paņēmām afišu un aizgājām pielīmēt pie afišu staba ar manu skaisto skoča līmēšanas mākslu. Tad-tad-tad mēs pasēdējām Graviņā,kur,starpcitu,ir ļoti skaisti, tikai žēl,ka koki vēl tādi pakaili un viens no tiem ir nogāzies, bet arī tas nemaz nav tik slikti. Un žēl arī par to,ka strūklaka vēl nedarbojas,kaut arī,es domāju,ir pietiekoši silts.
Vispār,jocīgi ir tas,ka es šeit atstāstu savu ikdienu,nevis,kā agrāk,kaut ko pasapņoju un tā. HM. Nez, vai tas ir labi,vai slikti...
Es nevaru sagaidīt vēstuli,kur būs rakstīts "dredi ir gatavi" vai vismaz kaut kas uz to pusi...
Zooom.

60

vispār, es tā padomāju,ka man blogā ir 42 sekotāji ( nu itkā jau 41 )
un ziniet, mani pat izbrīna šis skaitlis,ja tiešām šie visi 41 sekotāji LASA to,ko es šeit rakstu un uzzina manas domas vai ikdienu,kaut mazdrusciņ
viņi vai kāds no viņiem man varbūt kādreiz paies dzīvē garām uz ielas un pat nenojautīs,ka es esmu es, bet tajā pašā laikā,ja zinātu,ka es esmu es, zinātu arī pastāstīt kautko par to,ko izlasīja te. cik jocīgi.

59

zummmmmmmmm. dīvaini. es vēl šogad neesmu redzējusi nevienu biti vai kameni,vai kautko b i t v e i d ī g u, vai tomēr k a m e ņ v e i d ī g u.
šodiena bija četras stundas pēc kārtas staigāšana,bet vispār bija tīri jauki. negribu izplūst sīkumos,kuri man noderētu tikai pēc gada,pārlasot šo te. ja,protams, es to vispār darīšu.
domāju,ka par šodienu rakstīšu rīt un vēl, rīt es mainīšu bloga nosaukumu,jā.
es vēl nezinu uz ko tieši,bet domājams,ka tas būs kautkas līdzīgs šim. tikai ar citu effektu. varbūt tavējo,varbūt manējo,varbūt izdomāto.
redzēju savādu sapni. es zinu,kādēļ es viņu redzēju.
bet tomēr..tik savādi.jā. un nekas patīkams arī.
vispār, man ļoti nepatīk visi tie cilvēku izgudrojumi, kurus pēctam kautkur kopē katrs otrais ( nu labi,labi trešais vai ceturtais)
patiesībā, viņi ir diezgan muļķīgi un viņos nekā gudra nav.
ak! vai tiešām man sāk uznākt nezināmais sindroms "šitaisirgalīgigarām,jo tenavnekā gudra?"
es nezinu.

58

ar zeķēm vieglāk skeitot

Jā, tā ir. Es to tiešām zinu.
Tad nu tā. Kā iesākās šī diena. Es neatceros. Es pamodos un nokļuvu Saieta laukumā. Pusē 12 es satiku D. un tad mēs itkā gājām viņai meklēt kedas. Izņēmām no bankomāta naudu,lai es varētu nopirkt dāvanu,kuru man vajadzēja nopirkt. Tad, vienkārši devāmies uz nezinukurieni. Āhhah,vispār es ļoti labi atceros,kā viss notika. Mēs vienkārši gājām taisni un tad izgājām cauri lieliem vārtiem un es teicu "cik forši būtu,ja mēs varētu ieiet viduslaikos un padzīvot divas dienas"
Aha. Tad, mēs kioskā nopirkām savas brokastis un devāmies uz Kleopatru pētīt apavus. Tad mēs gājām uz Mironīti un Rojs no pretējās ielas skaļi sauca ČAU! Un es pabrīnījos,cik gan jauks viņš var būt no attāluma.
Tad,tad,tad.. Hm. Nujā. Mēs devāmies uz vēl kautkādiem veikaliem, es nopirku LIELU ZILU HĒLIJA BALONU un pēc pieciem nostaigātiem metriem bija BOOOOOOOOOOOOOOM,- viņš saplīsa. Tad es biju diezgan dusmīga,jo man ļoti gribējās smieklīgu balstiņu
Pēctampēctam es nopirku savu JAUNO ATKARĪBU ( tio dzērveņu saldējums ) un mēs kāpām četrus stāvus uz D. dzīvokli,kur es jūtos pilnībā,kā mājās.
Es viņai nokrāsoju violetus matus un sanāca ļoti smuki ununununun mēs piezvanījām A. un viņa atnāca pēc kautkur pusstundas.
Es aizmirsu aiztaisīt ciet balkona durvis un tādēļ,otrreiz,kad mēs atnācām uz D. dzīvokli,viņai savas istabas durvis vajadzēja taisīt vaļā ar nazīti. Un,man tiešām likās,ka tās būs pēdējās manas dzīves minūtes,ņemot vērā to,ka D. ir samērā sadistiska persona. Kamēr viņa tur ņēmās ap tajām durvīm,mēs ar A. sēdējām blakus istabā un ēdām čipšus un smējāmies, unun skatījāmies televizoru.
Pēc tāāāāāāāām, mēs devāmies uz skeitparku,lai BAIGI TAISĪTU SAVUS TRIKUS. Galugalā,mēs tur pabijām kādas 10 minūtes.
Tad mēs gājām uz MAXIMU un pa ceļam runājām par kautko viskautko
Uunununun un un MAXIMĀ mēs nevarējām vienoties par filmu. D. gribēja šausmenes,kuras,pēcmanāmdomām, ir stulbas un bez satura,bet es gribēju saules tumšo pusi. A. man piedāvāja viskautko un es tikai metu atpakaļ kastē. Beigubeigās, mēs nenopirkām nevienu filmu, bet gan saldējumu un vēlviskautko,jo domājām,ka skatīsimies PAĢIRAS, bet nekas tomēr neiznāca.
Tad, mēs atkal gājām uz D. mājokli un es braukājos ar dēli, un un A. lūdzās,lai es atnākot līdzi uz RIMI,bet es tēloju ļauno onkuli un teicu,ka man baigi negribās iet. Beigubeigās, mēs atkal devāmies uz Skeitparku un atdot to dāvanu,ko es nopirku no rīta vienai meitenei, bet viņa nevēra vaļā durvis,jo domāja,ka ir ieradies kautkas ļoti slikts.

Tagad es jūtos samērā labi,man skan CITY AND COLOUR ununjāā. Domāju vēlu iet gulēt,kautgan rīt agri jāceļas ( es tā domāju ) un būs jāpabraukājās ar riteni un jāpilda mājasdarbi. nana

57

http://www.formspring.me/wines0ng

56

Šodiena bija visai parasta ceturtdiena. Tā,kā D. ir tikusi pie dēļa, gājām uz skeitparku. Nujā. Nezvai šim dēlim būs ilgs mūžs. Es lieku uz pusmēnesi. Skolā gāja normāli. Nu,kā jau vienmēr. Bija divi kontroldarbi, par vienu vienalga, par otru man bail. Latviešu valoda notika pirmajā stāvā, kaut kādā kabinetā, kur pie sienām ir senlaicīgas bildes ar savādiem onkuļiem, bet uz palodzes stāvēja zils puķupods ar dzeltenām,uzzīmētām puķēm. Jauka kompozīcija.
Kā D. saka " es esmu atmetusi kolu " Un tā, patiešām ir. Nu, drusciņ jau vēl iedzeru ( anonimiealkoholiki.lv), bet nu, vairs ne tik daudz. Eh.
Vispār, man ātri beidzās kredīts. Laikam jābeidz zvanīties cilvēkiem un jautāt stulbus jautājumus. Aha.
Šodien uzrakstīju AA vienu mazu,īsu daļu un vēl varbūt kautko uzrakstīšu priekš AR.
Man skan Sleeping Sickness. Laba dziesma.
Galvā šodien skanēja kaut kādas vecās,kā piemēram, I wanna be loved by you un Sunshine Reggae.
Un,vispār,man kaut kas nav tākāvajag ar lūpu. Nesāp, bet kaut kas dīvains noticis. Nu,labi,vienalga. Gan jau sadzīs.
Ak,šausmas, cik es esmu šeit pieminējusi vārdu vienalga. Ha, tas nav labi.
Man rīt ir kontroldarbs. Ļooooooooooti traki gan jau ies. Tāpēc, es mācīšos šovakar daudz. Un,vēl man ir jāuztaisa viens darbs. Eh. Par otru nezinu.

55

ziniet,kas vēl ir jauki
man blogā seko daudz LAURAS

54

Vakarnakt ( nu patiesībā jau šonakt ) es tiešām nevarēju iemigt. Visu laiku fantazēju un sapņoju acīm ciet, bet tomēr nomodā. Viļājos pa gultu un nevarēju iemigt. Koncentrējos uz iemigšanu,bet pa prātu jaucās manu sapņu domiņas. Ziniet,varbūt jums liksies smieklīgi,bet es pirms iemiegu cenšos domāt ļoti jaukas domas,lai pēc tam man tas viss būtu sapņos, bet tā parasti nav. Parasti es redzu kaut ko,kas saistīts ar kādu lietu par,ko es varbūt esmu iedomājusies tikai vienreiz dienā,ne kādu pusstundu pirms iemigšanas.Ak,šī dīvainā pasaule.
Šodien skolā stundas paskrēja diezgan ātri. Varbūt dēļ tā,ka bija ieskaites un kontroldarbs, un pirmā diena pēc brīvdienām. Rīt pavisam noteikti būs daudz grūtāk. Hehe,kāda es optimiste.
Lai nu kā, ko tur lieki uztraukties. Nu,vispār jau ir gan par ko. Rīt ir kontroldarbs manā mīļajā svešvalodā ( vieta jaukiem bērnu smiekliem ), bet man nav iedvesmas atvērt grāmatu un kladi,un mācīties,mācīties,mācīties.
Pēc skolas gāja ļoti jautri,jo mans jumts nolēma apciemot savu draugu Žozefīnu un iedzert ar viņu vīnu, tikmēr atstājot mani vienu. Negribas gari te stāstīt, bet mēs staigājām pa veikaliem un es zvanījos cilvēkiem un lūdzu padomu,ko man labāk pirkt. Jā, un dažiem sarunāju dumības. Bet tā jau esmu es. Ak,es.
Pēc tam es sēdēju kādā jaukā vietā un smējos par savām dumībām,tik ļoti,ka vienkārši atkritu dīvānā un sāku no smiekliem raudāt.
Ziniet,es tagad izklausos vai nu pēc psihopātes vai vienkārši dzīvespriecīga cilvēka. Nē. Nu, maza daļa atbilst gan vienam,gan otram,bet patiesībā man ir tā,ka tad,kad es zinu,ka man nevajag smieties, tas vai nu nav vietā, vai nemaz nav tik smieklīgi,man tieši tas liekas smieties vēl vairāk. Ak.
Bet dzīve jau nav rožu lauks. HA! Šis teiciens ir dumīgi smieklīgs.
P.S.
Šodien mani iepriecināja tas,ka skolotāja pie manām domām bija pierakstījusi ĻOTI SKAISTI! TIKAI TIEC VAĻĀ NO KĻŪDĀM!
Jauki,vaine?

53

Man patīk piecelties pirmajā brīvdienu dienā ap divpadsmitiem dienā un atskārt,ka man vēl ir vismaz nedēļa vai divas ar šādiem brīviem rītiem. Man patīk aiziet uz skolu ar sliktu garastāvokli un sastapt cilvēkus,kuri mani iepriecina. Man patīk šiem cilvēkiem aprakstīt rokas ar vārdu DŽAMBO. Man patīk vārds džambo. Es par viņu smejos,vienmēr smejos un nekad neraudu. Priecīgs vārds. Džambo. Varētu aprakstīt visas klades ar vārdu DŽAMBO. Tik tiešām.
Man patīk iziet laukā, sēsties virsū ritenim un saplēst bikses vai somu,vienalga. Man patīk braukt ar riteni,kad ir silti, bet pret seju sitas un matos blandās auksts vējš. Man patīk, kad mani apciemo iedvesma, vai tieši otrādāk es apciemoju iedvesmu un top kaut kas uz īsu mūžu, kaut,vai murgs. Man patīk,ka nu jau ir 60% cerības,ka tikšu uz festivālu, uz kuru tiešāmtiešām vēlos tikt. Man patīk,ka ir divi mēneši līdz trīsmēnešu pilnīgai brīvībai. Man patīk,kad pamostoties laukā spīd saule un debesis ir tik zilas ar tik baltiem mākoņiem. Man patīk, ka laukā paliek arvien siltāks un man patīk,ka dzied mani pavasara putni. Man patīk uzvilkt kedas un iet ārā. Man patīk,kad man iet ciet un man ir ļoti,ļoti jautri un es smejos par visu un neko. Man patīk rakstīt *~ dziive nau rozhu laux *~
Man patīk, ka es varu uzslēgt sev patīkamu mūziku uz visskaļāko un priecāties.
Man patīk,ka man patīk.

52

Eh.
Šis vārds man ir ļoti pielipis. EH EH EH EH EH EH EH.
Skan tā,kā nopūta, bet no otras puses: HE HE HE HE HE.
Ironiski.Mazliet.
Tātad, šodien ir LIELDIENAS, uuuun,jā, es pati nokrāsoju trīs olas un vispār, sanāca diezgan smuki. Smukāk,nekā pārējos gadus ( iespējams )
UN ĀĀ, bet tas jau nav tas foršākais, man šodien deva cerību,ka es varu tikt uz vienu festivālu iekš UK.
Ak,ja man viss izdosies un jā.. tas būtu tikjauki
es atceros,ka draudzenei kautkādā ceturtdienā ( vēl,kad bija skola ) teicu,ka brīvdienās gribēšu uz pāris dienām pilnīgi OFFFFFFF no skolas, unjā,man tas izdevās
viss tika atcelts uz pēdējo brīdi un šis vakars paies adot un mācoties visādus penterus no galvas
labi,ka man ātri viss galvā ( kas jāmācās no galvas ) iekšā ieurbjās un stāv
nujā, bet tagad jau vairs nebūs tik viegli,tagad,kad es neeesmu skolai neko darījusi nezcik dienas pēc kārtas
un AK, es aizmirsu Nadjai uzjautāt zīmi par nokavēto piektdienu
gaidu ziņu par to,kur atrodas tā viena vieta,kura man šobrīd ir diezgan būtiska un svarīga un pēctam tad jau redzēs vai man būs jākrāj nauda vai mana cerībiņa apsīks un tāds čiks vien būs

starpcitu,man varbūt kautkad vasarā būs tāds pats brīnums kā bildītē