87

Šodienas agrā nakts un vakardiena bija jauka. Man bija pārgājiens. Manās asinīs bija sajaucies
tik daudz kofeīna,ka es vienkārši no nopietnām sarunām teltī pievērsos visu mīlēšanai.
Jā,mēs tā vienkārši ar draudzeni visiem,kuri vien gāja mūsu teltij garām vai mums pašām garām,
vai kuriem gājām garām mēs, teicām "Mēs jūs mīlam!"
Es nezinu kādēļ. Varbūt tad tā patiešām likās.Jā. Tas kofeīns un svaigais gaiss, un siltā telts,
un visa skaistā vieta kopumā, man lika domāt tik bezgala pozitīvi un bija pienācis brīdis
mīlēt visu pasauli. Vakara gaitā es visus vienkārši apskāvu,nu - ne visus,jo daži negribēja,
bet lielāko daļu nu noteikti. Tas arī bija jauki. Vispār,nezinu,kā kofeīns tik spēcīgi var iedarboties,
jo atrodoties skolas telpās,es noteikti tik daudz nebūtu spējusi izdarīt. Desmit minūšu laikā
es apprecējos. Jā, man tagad ir vīrs. Vispār,es divpadsmit stundas to vien darīju,kā skandināju
savu mīlestību apkārt. Tur bija katamarāns un es ar viņu izbraucu kādas desmit reizes pavisam noteikti.
Tas vispār bija diezgan jauki - tu brauc pa brīnumskaistu,vizuļojošu ūdeni un apkārt viss ir zaļš,
tu jūties brīvs,visapkārt miers un cilvēki,kurus tu uz to brīdi ārkārtīgi,bez robežām mīli ir kaut kur
augšā,slapstās ap teltīm vai kliedz "mēs arī tevi mīlam!"
Vakarā pašā neiedziļināšos,to negribu te tā rakstīt.
Un pirms trijiem naktī,mēs bridām pa baltu pieneņpūku lauku, tas bija slapji un netīri,bet
jauki,jo es pārcilāju notikumus, smējos un kaunējos par to,ko esmu sadarījusi un nē,bet visā
kopumā tiešām bija nenormāli jauki, man liekas,ka klase tagad manās acīs ir simtsreiz labāka un
man tiešām kādu dienu būs žēl,kad mēs pašķirsimies un sadalīsimies,kur nu kurais aizies un kurš paliks.
Es nonākot mājās jutos ļoti nogurusi, jo mans miegs bija caurs un auksts. Nogulēju sešas stundas un
tagad ir uznācis besis.
Un šī vasara būs lieliska. Arī jums,es zinu.
Pasmaidat!

86

Te nu tā ir - ilgi gaidītā vasara,pēc kuras es jau ilgojos no pirmā septembra. Te nu tā ir - pastiepies uz pirkstgaliem un dabū! Trīs mēneši brīvības, trīs mēneši ārpus sienām,kas apnikušas,trīs mēneši bez jaunām matemātikas vielām. Kur tad mans prieks? Kāpēc negāžas pār malām,kāpēc es tagad nelēkāju aiz prieka,kāpēc,kāpēc,kāpēc? Tā nu tas ir. Kamēr cilvēkam kaut kas ir tikai,kā kaut kas tāls, kā kaut kas,kas varētu dzīvi sagriezt par 190°, tikmēr, tas ir kaut kas īpašs, labs. Nesaku jau,ka tagad man vasara šķiet slikta,nē,vēljoprojām tie paši sapņi un vēl citi, tagad atliek tikai visu realizēt, pārvērst par īstenību. Man ir tāda iespēja. Tev tāda ir. Visiem. Vairāk nekā puse iekalto plānu ir jāatmet nost, jāizņem no realizēšanas. Dažu dienu laikā, dažu minūšu, dažu sekunžu,dažu jautājumu,dažu atbilžu, dažu skatienu,dažu elpas vilcienu laikā viss var tik viegli mainīties! Es pilnīgi vairs nesaprotu,kura esmu es, kur ir mana vecā domāšana, kur,kur,kur? Kāpēc tas,ko es agrāk uzskatīju par pilnīgām muļķībām,tagad man sāk šķist pārdomāšanas vērts? Ja jūs sakat,ka cilvēki nemainās, jūs kļūdaties. Jā,protams, neviens cilvēks nespēj mainīties pilnībā. Vecie stiķi un niķi kaut kur dziļi noglabājas un neizzūd. Bet,es uzskatu,ka līdz ko cilvēks sāk domāt kaut par sprīdi savādāk,viņš pats izmainās. Tur jau tas āķis slēpjas. Domāšanā. Mēs domājam visu dienu,jau pieceļoties mēs domājam, ejot uz skolu,braucot tramvajā,vērojot pīles, mūsu galvās šaudās domas. Daudz. Niecīgas,nenozīmīgas,nebūtiskas, lielas,grandiozas,dziļas. Tas ir savādi,ka ejot garām cilvēkiem,kurus mēs varbūt esam redzējuši desmitiem reižu,mēs tikai beidzot viņus pamanām. Un, nu? Tālāk. Tālāk jau nekas nenotiek. Nav garantijas,ka mēs sastapsimies ar šo cilvēku vēlreiz. Labi, kas par to. Bet, mani nepamet sajūta,ka šādi staigājot,es varbūt paeju garām kādam,kādam,kas man ļoti noderētu. Kādu,kuru vajā tādas pašas domas,kā mani,kādam,kuram patīk tas pats,kas patīk man. Kādam,kas iespējams ir līdzīgāks man,nekā es pati sev. Ļoti sakarīgs pēdējais teikums. Zinu. Tu arī. Ja lasi.
Pēdējās dienās, mans garastāvoklis te bija tāds - labs,neitrāls,sauciet kā gribat, te atkal slikts,tiešām. Un, man nav īsta iemesla. Ir šis tas izgaisis, bet tas ir uz labu. Es zinu. Un pēdējā laikā, es tiešām jūtos,kā tāda muļķe. Muļķīgas domas.
Rītdien ar klasi dosimies pārgājienā. Paliksim tajā vietā pa nakti,ja būs samērā normāli laika apstākļi. Šodien uzrakstīju darbu R.Blaumaņa konkursam. Ir pat naudas balvas. Cerams,ka paveiksies,ja arī ne, būšu vismaz mēģinājusi un nebūšu pievīlusi skolotāju. Arī daudz.
Vēl,man ļoti tracina tas,ka mums ir jāvāc paraksti apgaitas lapā. Kādēļ gan skolotāji vienkārši nevar atzīmēt to,ko viņi jau atzīmē un skolēni iztikt bez liekām problēmām? Nu,nopietni. Man pirmo reiz,kad vajadzēja saņemt parakstu no skolotājas,lapiņa bija aizmirsusies mājās. Gāju uz kopētavu. Dabūju četras. Divas aizdevu vai kas, īsāk sakot,man divu vairs nebija. Tad atradu veco. Tagad ir trīs. Un tagad ņemu tukšās līdzi,nevis pilnās. Rītdien būs jānodod divas lapiņas,nevis viena,kā pārējiem. Jūtos īpaša ar to. Turklāt, man nav paraksta no kases. Ja rīt no rīta nepagūšu dabūt, tad man būs vienalga. Klasesbiedrenei skolotāja neparakstījās tikai tāpēc,ka viņa nav šo semestri nesusi darbus. Labi, es saprotu,ka viņa viņai ieliks nesekmīgu atzīmi pusgadā, tas ir saprotams. Bet, parakstu jādod par to,ka skolēns vizuālajā mākslā ir atnesis zīmēšanas blokus. Viņai ir jocīgi principi.
Es joprojām gribu gulēt uz jumta, vērot debesis,kaut bez zvaigznēm, domāt un vēl šo to. Skola ir galā. Sajūta,ka karu pēkšņi pāršalktu miers.

85

un vēl vakardien likās,ka šī būs lieliskākā pirmdiena maijā
bez nekādiem ponijiem un lēkošiem džonijiem,vienkārši lieliska bez nekā
bet nekā lieliska jau viņā nebija
es negribu šeit to rakstīt,kā bija,jo tas sanāktu diezgan eemmm nu jā
manas domas laikam labāk nekad īsti nedzirdēt,vismaz uz visu skaļo ne
labi,vienalga
tagad sēžu un klausos jau visu visu laiku kopš sēžu kings of leon - cold desert
es mīlu to dziesmu
pēdējā laikā esmu palikusi neaktīva te
bet es daudz rakstu arī pēdējā laikā stāstus un,ja vien man neizdosies kļūt par to,ko es gribu,tupēšu mājā un drukāšu salkanus romānus par jāņiem un zentām un un ..
bet būtu skaisti būt dzejniecei
vai rakstniecei
un apceļot pasauli
un nesapņot tik daudz
kā to daru tagad
un arī mēģināt visu to,ko redzu katru dienu iztēloties savādāk
sīkas nianses jau paliek nepamanītas
bet es to nejūtu
un estrādē uz soliņa uzrakstīju,ka krāju naudu revolūcijai
un kādu dienu es vienkārši stāvēšu ielas vidū un smiešos ar čībām kājās un ceriņiem rokās
un dredos būs iespraustas otas, jo būšu aizmirsusi tās izņemt, bet tas būt tik nebūtiski,ka tās pamanīs tikai baloži

84

ir uznākusi skumja iedvesma. vislabprātāk, es uz doto brīdi rakstītu,bet ir sajūta,ka man vairs nav laika. sajūta,ka tūlīt kāds mani raus aiz rokas un liks kaut ko darīt.

83

lai redzētu tekstu, kliko uz bildes

81

Es tiešām šodien smējos daudz. Es varbūt esmu dumja un tomēr. Smiekli jau nav slikti. Nepavisam. Šodien pēc skolas gājām uz estrādi, tur gulējām un sēdējām uz soliņiem, klausījāmies Placebo un Bon Iver,un runājām,un es vēl pierakstīju kaut ko kladē. Un D. ir jāmaina ādas krāsa, vārds un jādodās uz Mongoliju. Bet es tāpat smiešos. Es nestāstīšu kāpēc es šodien tik ļoti smejos. Tas noteikti jums liktos stulbi, bet es esmu es. Bet estrādē tiešām bija tik jauki,tur ir tiik tik skaisti, es pat nevaru. Kad esmu tur, liekas,ka labākas vietas nav itin nekur. Pat ja būtu,pat ja kāds parks Japānā ir grezns un skaists,tur man nebūtu to atmiņu,kādas ir estrādē.

80

Šis ir 80. ieraksts. Pēc precīza skaitļa gan astoņdesmit pirmais,ja jūs atceraties (es atceros),ka man šeit ir divi 77. ieraksti. Es būtu pārlabojusi,bet negribās. Mazliet nekārtības ir laba lieta. Vismaz man tā šķiet. Ja mazliet nekārtības ir mājās (gan manās,gan citās),tad uzreiz man liekas,ka ir tāda kā mājīguma sajūta. Vienalga pils vai pagraba dzīvoklītis,mazliet nekārtības vajag visur.
Šodien nekā īpaša nebija. Skola bija diezgan garlaicīga,īpaši smieklīga nebija nekā. Pēdējā stundā uz mūsu pusi atkal sāka lidot dažādi objekti un tā. Matemātikā sāku kaut ko saprast. Tik jāpieslīpē precizitāte un tad jau vispār būs, Mārtiņ Rītiņ teiktais "kas var būt labāks par šo?" Kaut gan man matemātika ir daļēji nīsta (jo daļēji tomēr sirds dziļumos es to priekšmetu mazliet mīlu) ir tik jej (zeffo man pielipināja to jej) sajūta. Pēc tam, es un D. gājām uz pastu,jo es dabūju divus apģērba gabalus. Un,man pat derēja. Diezgan veiksmīgi,ņemot vērā to,ka izmēri īsti nebija pētīti. Pēc tam tika apmeklēts rimi un vēl gribējām uz estrādi,bet palikām pie graviņas,kur no trim soliem divi bija aizņemti un mūsējais (!!!!!!!!!) bija salauzts. Mēģinājām kaut kā viņu tur piepacelt,bet nekā. Koks taču smags. Tad stāvējām aiz sarkanajām margām un metām pīļu puisītim (haha) un pīļu meitenītei (vēl viens haha) čipšus,jo nekā cita mums nebija. Es ieminējos "žēl,ka mums nav maizes" un... notika negaidītais. Mums tieši tajā brīdī garām gāja tantiņa ar somu (es viņu pirmīt nemanīju), apstājās un jautāja vai pīles tos čipšus ēdot. Es atbildēju,ka jā,ēd gan (tā arī bija) un viņa no somas izvilka baltmaizi un iedeva mums. Tas bija jauki. Vismaz man. Tad mēs turpinājām tur stāvēt un barot pīles. Patiesību sakot,maizi dabūja arī tie mazie nezināmas sugas putni.
Rīt es smiešos,ļoti. Solījums taču paliek solījums.

79

Es izdomāju,ka man vasarā noteikti ir jāsakrāj spoguļkamerai un jaunām skrituļslidām, jo man negribas izniekot šo vasaru,ja var neizniekot. Ne īpaši veiksmīgs teikums un tomēr. Es un ceru,ka arī jūs sapratāt. Īsāk sakot, es gribu šajā vasarā un nākošajā mācību gadāt izdarīt maksimāli daudz. Vispār, šodien es nezinu kāpēc,pa dienu iemigu un nogulēju baigo laiku,pamodos tikai vakarā, bet tad man bija maza pastaiga,kurā es saelpojos daudz gaisa un priecājos,ka tomēr kādu laiku dzīvoju mazā bedrē,bet te ir tik labs gaiss tomēr. It īpaši pavasarī. Un, vispār, viss tagad ir tik skaists un zaļš,ka man ir liels prieks par to. Vēl ir lieliski tas,ka es atcerējos,ka man šeit patīk viena vieta... Un tur es pirmdien aiziešu,domājams,ka kopā ar D. un varbūt arī ar A., bet par to es ļoti šaubos. Pluss vēl tam,man ir jāaiziet uz pastu un jāizņem divas sīkpakas. Mazie ķīnieši,paldies,ka jūs man kaut ko atsūtat! Vispār forši kaut ko saņemt. Es gribētu arī ar kādu rakstīt vēstules,tā ir pavisam cita sajūta,nevis uzklikšķinot uz e-pasta,bet,nu ko padarīt. Šodien ārā bija liels zibens un pērkons,un,atzīšos man pirmo reiz mazliet bija bail. Bet,tā,kā man nācās atstāt tikai parastās gaismas un radio,es beidzot šodien izdarīju ko prātīgu un palasīju Imanta Ziedoņa "Epifānijas". Starpcitu,iesaku palasīt visiem. Viens divi gabali man patika nu ļoti ļoti, bet tas nenozīmē,ka pārējie bija slikti. Kad Ziedonis vispār ir uzrakstījis ko sliktu? Tā lūk. Es laikam to...to uzrakstīšu šeit. Neko tāpat nezaudēšu un varbūt jūs pat izlasīsiet.

Ir viens vārds,kas teikuma beigās sacīts,visu uzspridzina. Vārds DIEMŽĒL. Uzspridzina visu teikumu. Visu labo mūžu.
- Un tāda nu ir pateicība. Viņu dēļ es katru kumosu savai mutei atrāvusi. (Un zem vārdiem dziļā tumsā paspīd vārds >diemžēl.)
- Man neviens nevar pārmest. Līdz šai dienai tev esmu uzticīga. (Bet kā apslāpēti draudi nāk no dziļuma augšā <diemžēl>.)
Iznīcinošs vārds. Kā krusts pār teikumu. Šķērsām pār dzīvi! Pātaga pār seju, pārlauzts cirtiens: diem-žēl! (Šmiuks! Šmiuks!)
Baroju,kopu,diem-žēl. (Šmiuks! Šmiuks!)
Mīlēju tevi,diem-žēl. Uzupurējos,diem-žēl. Par žēlošanu,nožēloju,nevajadzēja.
Pašstādītai ābelītei galotnīti nocērt nazis DIEMŽĒL. Lien diemžēlčūska,dzeļ diemžēlskorpions. Mazs sērkoņš uzņirdz pie mājas stūra. Visu laiku šis cilvēks stāstīja,kā cēlis brālim māju, kādu gaišu un skaistu,un tad ņem pēkšņi akmeni un triec logos: diem-žēl!
Ņem diemžēlsērkociņu un palaiž uguni jumtā.
Bīstams vārds. Nāk beigās,kad daudz kas padarīts vai kad viss jau gatavs. Nekad nesaka sākumā <Diemžēl celsim māju>. <Diemžēl precēsimies>, <Diemžēl būšu revolucionārs>. Bet atnāk beigās un iznīcina. <Uzcēlām to māju diemžēl.> <Sapinos ar revolucionāriem diemžēl.> Iznīcina uzticēšanos. Izmežģī ticību.
DIEMŽĒL ir nāves punkts,robeža, aiz kuras mirst. Mēs ceļam savu dzīvi un savu līdzcilvēku dzīvi tikai līdz vārdam <diemžēl>.
Kad tu to esi pateicis (skaļi vai pie sevis klusībā), kaut kas mirst,kādam tu esi nāves spriedumu parakstījis - draugam,tuvākajam vai sev pašam.

Kad saule no rīta kāpj debesīs,pasaki briesmīgo vārdu <diemžēl> un tā,zenītā netikusi,norietēs.

No sevis man vairs nav ko teikt. Varbūt vēl varu ielikt šeit kādu skaistu dziesmu (paldies Aucei).

Šī te..

78

man ir divi 77 ieraksti

77

Ir pieci un četrdesmit sešas minūtes. Man skan EHR un man jau viņš ir apnicis. Tiešām. Kaut kādas pop saldās dziesmas un Bebrs (bet viņš jau ir pieskaitāms pie pirmās grupas).
Bet nekā cita prātīgāka jau nav (laikam). Ja jūs teiktu: klausies mūziku no pc, es jau to daru,bet man patīk,ka mūzika skan nepārtraukti. Klusums neliek man justies savā istabā,kā savā istabā. Šodien esmu atradusi trīs labus blogus (vismaz man patīk). Ja pareizi atceros,tad Oskara,Andreja un Zanes. Man šķiet,ka pareizi. Labi,tas nav būtiski. Tagad man gribas pārspriest kādu bezjēdzīgu lietu šajā pasaulē,bet nav jau ko. Varbūt es varētu katru dienu atzīmēt kādu labu lietu un kādu,pie kuras varētu piesieties. Ja pārdomājam šodienu,man nav ne vienas,ne otras.
Man jau šī blogošana daļēji ir apnikusi. Agrāk man patika vairāk rakstīt,nekā lasīt citu blogus,tagad ir otrādāk. Man ir kaut kāds mūžsens (bet nemaz nelietots -tā varētu teikt,jo vienreiz sametu tur nelatvijas naudu) maciņš ar suņiem. Tā,lūk. Sliktais: tie ir suņi,nevis putni. Vispār, tagad sanāks,ja es rakstīšu katru reizi kautko sliktu,ka mans blogs būs daļēji negatīvs. Nu, labi. Lai nu tā būtu. Vispār, man likās,ka puiši blogo mazāk nekā meitenes. Pieņemu,ka te ir taisnība. Varbūt ir tā - 60% M un 40% Z. Varbūt. Bet puišu blogi man sāk patikt labāk. Nezinu,kādēļ. Vienā dienā aktīvi klausījos par ko runā cilvēki. Atceros vien pāris sarunas.
Divi puiši runāja par naudu un par to vai viņi var no tāluma salasīt kaut kādu tekstu. Nekas īpašs. Kaut kādas tantiņas runāja par dekoderiem,ja pareizi atceros. Arī nekas īpašs. Man vispār dekodera nav. Labi,vien ir. Kam man tādu. Un vairāk es neatceros. Pagāšgad no rīta,kad gāju uz skolu man garām vienmēr gāja mazs puisis ar savu māti un viņa VIENMĒR viņu par kaut ko lamāja. (Man tā šķiet,es īsti nezinu,jo krieviski nesaprotu, bet bērna raušana aiz rokas un dusmīgs balss tembrs varētu par to liecināt). Tagad es viņus neesmu redzējusi vispār.
Vispār,man sāk palikt garlaicīgi,jo vienīgie,kas man šeit ir, ir latvieši,krievi un pusindieši. Man patīk dažādtautības cilvēki,kaut gan, īsti man tas neko nemainītu,jo visticamāk, es ar viņiem tāpat nekontaktētos. Un tomēr! Vispār,man ir jāpabeidz lasīt tās trīs grāmatas, vismaz Kaifs un tā ceturtā Krēslas grāmata, pēc iespējas ātrāk,lai ar mierīgu galvu varētu lasīt Triumfa Arku. Vispār, es sapratu,ka Krēsla (un pārējās daļas) vispār ir kaut kas bezjēdzīgs. Gluži bezjēgas varbūt ne,jo tomēr autore ieguldījusi savu laiku un blahblahblah, bet tomēr. Jauniete iemīlas "ideālā" vampīrā un čikčik,viss baigi supēēēr. Tik žēl,ka šis temats uzpeld katrā otrajā grāmatā. Tiešām žēl. Bet, nu lai jau. Es jau pati labāk paklusēšu,jo nerakstu labāk, bet ko nu daudz par to.
Tātad, vēl, es izdomāju,ka lai mans blogs kaut uz mirkli liktos savādāks nekā līdz šim, es katru nedēļu noskatīšos vienu filmu un sīki analizēšu to te.

77

putni,putni
mani putni
balodīši un stārķīši
nāciet pie manis
man ir baltmaize
jums garšos

- - -
man pavisam noteikti ir talants.ha. (jūs jau paši redzat)
piedodiet, par tik bezjēdzīgu ierakstu...

76

Tā nu ir sanācis,ka jau otro dienu sēžu mājās. Es ceru,ka rīt tikšu laukā. Tātad. Ir tik dīvaini. Ļoti. Kaut kad, pirms aptuveni...2 varbūt 3 dienām, es ierausos savā gultā,man skanēja liriskās dziesmas un aiz loga nepārtraukti lija lietus. Es jutos tik labi,nu,tiešām...Bija jauka sajūta. Un tad,vienu citu tas viss atkārtojās - lietus aiz loga,siltā gulta un mierīgā mūzika,bet šoreiz man tas nesagādāja nekādu prieku un vienīgā vēlme,kas man bija, bija pēc iespējas ātrāk iemigt. Šodien dabūju pīrsingu,būs jāiet kaut kad durties. Durties. Skan tik,tik..tik nāvīgi? Pateicoties skype, esmu uzzinājusi,ka vēl viens mans klasesbiedrs tup mājās. Vispār, vēl ir dīvaini,ka laiks ātri skrien. Ātrāk nekā...nekā viss,kas ir uz šīs zemeslodes. Ir maijs un man priekšā ir daudz nopietnu kontroldarbu,kurus,domājams,es kārtošu ar trīcošām rokām. Es ceru,ka man sanāks sev iestāstīt atslābsti! Savādāk būs visai štruntīgi. Es nemaz nezinu,kāpēc es dažus burtus rakstu slīprakstā. Tāpat, es arī nesaprotu,kāpēc grāmatās dažus burtus raksta tā. Es saprotu tikai to,ka kādam vārdam klāt ir zvaigznīte* un vēlāk šis vārds tiek paskaidrots. Bet par slīprakstu man nav ne jausmas. Varbūt arī autoriem ne. Es vēl uzzināju,ka viena man pazīstama meitene izdos grāmatu. Ne gluži tā, bet tiks izdota grāmata,kur iekšā būs viņas stāsts. Pavisam jauki,vai ne? Es arī tā gribētu, bet man jau nav tik liels rakstāmais,lai manas vārdu rindas drukātu uz papīra,kur nu vēl, uz papīra,kurš tiktu iesiets grāmatā. Lai nu kā, esmu jums pastāstījusi visu un neko. Tagad jāpievieno kāds bilžuks.
P.S. Es nezinu,ko man darīt ar to naudu,kas man ir. Nopirkt saulesbrilles/izdurt pīrsingu/krāt spoguļkamerai. Gribas visus trīs,ha-ha!
Vēl viens P.S. es vakar džinsos sāku griezt sirsniņas. Ar mani viss kārtībā?
Trešais P.S. es gribu gredzenu,kā vienā no bildēm. (Ar putniņu)

75

Šodien kārtojot manas mājas lielo grāmatas plauktu, es nācu pie atklāsmes,ka man mājās ir ļoti ļoti daudz visādu grāmatu. Nez skaitāmas bībeles, vārdnīcas no tādas valodas uz citādu, dažādas grāmatas angļu valodā un pieļauju iespējamību,ka arī vācu un krievu. Jutos,kā bibliotēkā. Atradu arī visādus sen senus smieklīgus stāstus un vēl visādas sen senās muļķības (kā piemēram, dokumentu,kurā mans kaķis pieprasa piecdesmit deviņu santīmu vai viskas kaķu barības kompensāciju manai māsai par kautko). Tā,nu, es krāmējot laukā šīs visas dažādās grāmatas,uzdūros četrām īpaši jaukām. Trīs Ziedoņa grāmatas (pieļauju,ka divas vienādas,tikai savādākos vākos) un Čaka grāmatai. Vai nav jauki? Nu,protams,ka ir. Atejot no grāmatām,grāmatām,grāmatām, es atradu arī pazaudēto,tukšo dienasgrāmatu. Kurš gan spēja iedomāties,ka viņa ir iebīdīta starp grāmatu rindām? Neviens.
Rīt man būs jābrauc ciemos un lielāko dienas daļu es nebūšu mājās. Varbūt vēl satikšos ar kādu no klases, īsti nezinu.
Un, vēl, es atradu pavisam lielisku spēli,kura gan ir vācu valodā un es nekā nesaprotu, bet, viņa ir lieliska dēļ sava nosaukuma. Jambo. Nu,pavisam lieliski. Un es šodien redzēju lapsu. Man šķiet,viņai bija trakumsērga. Es ceru,ka nē.