65

Paula gribēja, lai es kaut ko uzrakstu. Labi, speršu nu vaļā.
Ir svētdienas vakars, laukā tumšs un kluss, kā nekā šī ir mana mazā,zaļā bedre, kur kā ierasts ir kluss un nekad nenotiek, ja vien tavai mājām neskrienu es kopā ar vēl kādu un kaut ko nebļauju, jo tas svētdienās sāk izvērsties par tradīciju. Es domāju, ka tā būs līdz kādai ziemai, jo tad jau būs šausmīgi auksts, sniegs un slidens, bla-bla-bla.
Ir vēl atlikusi tikai nedēļa, rīt būs angļu valodas kontroldarbs un es vairāk vai mazāk esmu viena no tiem retajiem, kas nesēž visu vakaru ieurbusies vārdnīcā. Varbūt tas ir tāpēc, ka es pazaudēju to vārdnīcu, varbūt tāpēc, ka es nezinu. Man būs jāsarakstās ar kādu itāļbērnu par dzīvi, jāstāsta par Latviju un ja viss aizies tik cool, cik cool var aiziet, es pat braukšu ar viņu satikties vai kaut kā jel tā. Mēs ar klasi novembrī varbūt brauksim uz Zviedriju, es nezinu. Kaut kāds sviests ar pasēm un tā.
Šodien biju uz filmu dabū viņu uz skatuves, tāda diezgan skatāma. African kid, na-na-na.
Šodien sāku rakstīt kaut kādu muļķīgu stāstu.
Dzīve nav rožu lauks.
Un es gribu pavasari.
Runājot par pavasari, es atceros, kā pagāšgad šeit rakstīju par to, ka es jau sajūtu pavasari, tas bija kaut kad pēc ziemas un tā. Baigi mājīgi te vispār ir. Laiks skrien. Tā kā Lauris Reiniks. Un man ir mājasdarbi.

12345

Man gribas brīvdienas. Vēl tikai viena nedēļa (un rītdiena), cik ne-tālu tas gan ir. Rītdien divi kontroldarbi, es nespēju koncentrēties mācībām. Vēljoprojām nespēju.
Šodien laukā bija drēgns un lietains kā jau rudenī tam pieklājas būt. Es atceros kā vasarā es biju laimīga, kad tiku iekšā, jo laukā bija nenormālākais karstums. Tagad ir otrādāk. Tāda dzīve.
Man gribas paklausīties Tumsu vai stereomood, man negribas rīt rakstīt kontroldarbus, jo es nojaušu, cik sliktas atzīmes mani sagaida. Vismaz vēsturē, jo mūzikā ir ļoti viegli nošpikot. Nezinu kā šogad, bet pagāšgad bija.
Kaut gan, šoreiz laikam tāda veiksme nespīdēs.
Mums bija fotografēšanās. Es visās bildēs smējos, varu iedomāties, cik šausminošs būs iznākums. Like a every year.
Un mums būs ekskursija uz hokeju. Kaut kad. Tas ir ččččččoina.
Un laukā tik tumšs.

Ļaudis kļīst pa vientuļām peļķēm, na..na..na

Wheels.

Sveiki, cilvēki un citi, kuri mistiskā kārtā lasa šo.
Ir oktobris un es varu pastāstīt nedaudz garāk kā man ir gājis. Tad nu tagad ir jādomā kā ir gājis. Ņemot vērā to,ka man matemātikā ir 4 un 5, tad pavisam šķiet, ka slikti. Ņemot vērā to, ka man vācu valodā ir septītnieks, tad jau pavisam labi. Vispār skolā pēdējā laikā iet diezgan, teiksim tā, normāli (gribējās rakstīt forši, bet tā tomēr ir skola). Vēsturē tik izmisīgi centos attēlot Džima Kerija sejas izteiksmi filmā "Yes men (vai man?)", tik tik centīgi, ka skolotāja mani,kā izrādās, vēroja visu stundu (par ko man ,protams, nebija ne jausmas) un beigās man nācās dzirdēt lūk šo.
"Tev viss labi, vai vajag ārstu izsaukt, ka ar netīrām rokām pa acīm baksties? Acis līp ciet, sērkociņus iedot?"
Vispār, jā, sērkociņi ir baigi čoinā lieta, man patīk viņus bezjēgā svilināt. Kas vēl. Man ir jāuzzīmē skrienošs Lauris Reiniks, taču es tomēr izvēlos ziloni. Kāpēc? Tāpēc, ka vārds zilonis jau ir krietni ne tik sarežģīts kā Lauris Reiniks.
Zilonis, kurš sēdēja peļķē. Un vēl man ir jāuzraksta pasaka, balstoties uz citu pasaku, kas, protams, mani neiepriecina, jo man pasakas tik ļoti nepatīk, vismaz rakstīt, ka es nezinu. Un vēl,un vēl, tik daudz kas jāizdara, ka pilnīgi gribas uzrakstīt, ka skola ir pilnīgnekamnederīgliet, bet nu ko padarīt.
Man joprojām patīk dziesma Wheels un vēl man patīk filma Charlie Barlett, kura kaut gan ir kaut kāda teenager mooovījs, man tomēr tāpat patīk.
Lūk - People like you are the reason why people like me need medicition (vai kā jel raksta?)
Un mums angļu valodā ir jāstāsta Kurta Vonnegūta teksts.
Es iesāku lasīt Dzīvnieku Fermu. Dikti interesanti vispār, bet bet, man līdz decembrim ir jāizlasa 6 grāmatas, kuras satura ziņā mani pilnīgi un galīgi neinteresē. Ko padarīt. Dzīv nau rož laux.
Man līp ciet acis. Iedosi sērkociņus?

seeee you