pulkstens

Daudzi cilvēki dzīvo, taču tā arī nekad dzīvē neatlicina pietiekami laika tam, kas viņiem patiesi patīk. Neatliek laika,teiksim, vakarā atšķirt vaļā iemīļotu grāmatu, jo nākamajā rītā ir agri jāceļas, lai dotos uz darbu, kurš riebjas un nebūt neatbilst tā cilvēka interesēm. Jā,protams, nav vienkārši aiziet no darba un atrast citu, un tamlīdzīgas lietas. Taču cik viegli ir atteikties no sapņiem? Vai ir jēga strādāt tur, kur nepatīk, iet tur, kur nepatīk, darīt to,kas nepatīk? Palikt tur, kur garlaicīgi un tā tālāk, tā joprojām? Cik daudzi piepilda savus sapņus? Cik daudzi dara visneciešamāko, lai tikai tos piepildītu? Maz. Cik daudzi atmet cerības? Jā,zinu, ka ļoti iespējams šis teksts ir muļķīgs un banāls. Jā. Varbūt. Katram ir kāds sapnis, liels vai mazs, labs vai slikts - taču ir. Kādam tas liekas viegli piepildāms un realizējams, citam tas sagādā elles mokas... Man vairs negribas turpināt. Nezinu. Iesāku un nespēju savu domu pabeigt. Gan citreiz.
Atkal skan HOW TO SAVE A LIFE. Man uz lūpām salds spīdums. Ārā ir baismīgi tumšs, pilnīgi sirds sāp par to, ka vasara lēnām izzūd. Ko esmu izdarījusi? Neko. Tiešām neko. Zvelnēju Priežu kalniņa zālē, noskatījos uz lejā notiekošo, daudz staigāju apkārt, stopēju līdz Cesvainei, lai sēdētu uz ruļļiem un runātos, stopēju arī līdz Vecpiebalgai, lai vienkārši pastaigātu apkārt, apskatītu ūdensrozes un nopirktu 2,5 l kolu. Aizbraucu uz otru Latvijas galu, respektīvi, Kuldīgu, lai satiktu baru un tas arī laikam viss. Nekur neesmu citur bijusi. Taču es nedomāju, ka šī vasara ir slikta. Patiesībā, tā nemaz nav slikta.
Es gaidu nedaudz septembri, bet tikai dredu dēļ. Un varbūt nedaudz to spilgto, galvu reibinošo krāsu dēļ. Lapu lietus. Taču es zinu, ka pēc tā visa jaukā, sekos kaili, tukši koki, tukšas ielas, pelēcība. Es ilgošos pēc tā, kas ir tagad, to arī es zinu. Jocīgi. Taču es ceru, ka tas pirms-ziemas laiks un ziemas-laiks, nešķitīs tik drūms kā parasti.Eh, tagad iztēlojos - aiz loga balts, biezs sniegputenis, istabā kūp vīraks, es sēžu uz palodzes ar tējas krūzi rokā un šalli ap kaklu, jo tas iespējams, būs jau apsaldēts. Būs sestdiena, es domāšu par vasaru, to, kā to pavadīju, par mājasdarbiem un saviem klasesbiedriem, par visu, visu.
Arī jauki.Vienīgais, kas man nepatīk, ka pēc skolas būs jau tumšs un kamēr es tikšu mājās, būs vēl tumšāks. Man nepatīk tas,ka man pa tumsu kaut kur jādodas, tas man uzdzen bailes. Bet tas viss, protams, ir tikai manā prātā, bet kā lai es sev to ieskaidroju?
Labi, atgriezīsimies pie jaukā. Man pēc pāris stundām ir vārda diena, es nejūtu nekādu vēlmi to svinēt, vispār, kāda jēga ko tādu svinēt? Tātad, priekšā ir rudens. Mamma noteikti liks man grābt lapas pagalmā un tad es viņas sagrābšu lielā, lielā kaudzē un lēkšu iekšā, kā vislielākā muļķe pasaulē. Bet tas ir jauki. Pamēģiniet, cilvēki.

how to say goodbye?

Man ir ļoti žēl savas mīļās estrādes un Priežu kalniņa. Tās tomēr bija divas pavisam labas vietas, vispār - vēl joprojām tās tādas ir. Klausos Sex Pistols, bet tagad gribas arī ko mierīgāku. Šodien viens onkulis uz ielas mums trīsreiz stāstīja vienu un to pašu, bet mēs viņu uzklausījām un man jau šķiet,ka viņam par to bija nedaudz prieks. Tad vēl viens onkulis man parkā deva lasīt žurnālu, es tiešām nezinu kādēļ, bet es paņēmu un lasīju arī. Bet tā jau, protams, jauki.
Man ļoti gribas old school riteni, man agrāk mājās bija daudz riteņu, man nav ne mazākās jausmas, kur viņi ir tagad. Rīt būs jāpaskatās, varbūt atradīšu kaut ko bezgala krutu. Tā, kā man pagalmā ir nogāzts pus koks, man tagad būs kur sēdēt, un ja es iekasēšu kaut kur naudu, tad es viņu varēšu nokrāsot zilu un tas būs pavisam, pavisam jauki.
Pēdējā laikā man nav nekādu pārdomu bijis, bet vispār es nedaudz pēc tādām ilgojos.
Tagad pārslēdzu mūziku, skan māsas iemīļotā dziesma - The Fray - How to save a life. Man ļoti patīk šīs dziesmas nosaukums.
Vispār, es šajā vasarā esmu izlasījusi dikti daudz grāmatu, tas ir - salīdzinoši daudz. Vispār, jocīgi, ka tā.
Parīt ir doma aizstopēt līdz Jēkabpilij, bet es vēl mazliet šaubos, jo man gribas stopēt kopā ar kādu puisi, tas laikam rada mazītiņu drošības sajūtu.
Vispār mana mazā, zaļā bedre, kurā tagad ir daudz nolauztu koku (tas gan - bēdīgi) ir pavisam glīta vieta, ja tā padomā. Man ļoti patīk, ka tur, netālu no Lukoila skatoties tālumā var redzēt to veco, baiso ēku, kura slejas laukā no zili pelēkajām priedēm un eglēm. Tas skats ir jauks. Tādu es redzēšu visus atlikušos deviņus mēnešus, jo tāda pati aina paveras, kad es eju prom no skolas. Ai, ko es te muldu?

Where did I go wrong, I lost a friend
Somewhere along in the bitterness
And I would have stayed up with you all night
Had I known how to save a life

.

Es nezinu, tieši šobrīd liekas, - vienalga, ka būs atkal jāiet uz skolu. Jā, varbūt pēdējā augusta dienā es gaudīšos un tā tālāk,joprojām, bet nu. Tā nu tas ir.

Aizvakar vai kad, biju Vecpiebalgā, tur ir jauki. Un vēl Ghetto Basket.

Agrāk es šeit rakstīju kaut kādas pārdomas (ja tā var teikt) un tā, bet tagad atstāstu notikumus, jo domāt man vairs negribas.

Gan jau, gan jau.. kādreiz.

Sen nebiju šeit likusi bildes, tad šoreiz ieliku bildi, kura, man starp citu, ļoti patīk. Man patīk tādas bildes. Es gribētu sev vārdu Bille vai Tille, tādu īsu un ar diviem vienādiem burtiem blakām. Nezinu kādēļ. Vēl es gribētu dzīvot kaut kur, desmit minūšu gājienā no jūras, no vecas ostas, kur ūdenī plaisā pamestas laivas, kur smilšaini pamesti enkuri. Atverot logu, es vāji dzirdētu jūru un no bēniņiem redzētu priežu zilpelēkās galotnes. Oh. Nu jau pietiks,laikam.

Man vispār tagad ir sajūta, ka man nav nekādu pretenziju pret agriem rītiem, pret modinātāju, pret grāmatām un skolu kā tādu. Jocīgi. Cerams, ka šī sajūta mani nepametīs vēl ilgi.

Šodien, precīzāk - vakar, bibliotēkā paņēmu grāmatu "Zem viena lietussarga". Tad jau redzēs, kā man patiks. Pagaidām ir tīri viegli lasīt un tas ir liels pluss.

Gribas kaut ko darīt savādāk.

Do you want to go to the seaside, I'm not tryin to say that everybody wants to go.