123

Man nav daudz laika,lai rakstītu šeit.
Tad nu tā. Šovakar iemācījos trīs akordus, how cool it is ?
Tad nu vēl gribēju pateikt, ka http://www.youtube.com/watch?v=GADtAYFB1V0 šī dziesma man patīk, kaut kad dzirdēju SEMĀ.
Tad nu vēl, ko vēl. Skolā staigāju pa konsultācijām un jā. Paliku arī mazliet vecāka, kaaaas vēl.. Man bija ļoti "jaukā" tonī mati, bet nu vairs jau nav. Ūn man ir jātamborē jamaikiešu cepure. Taaas nu gan ir trrrrrraki.
Bezsakarīgs ieraksts.

Man gribas tējiņu. Bet tūlīt jāiet gulēt. Eh. Dillema. vai arī dilemma ? cik būtiski tas ir tagad ? necik
Man vēl bija jāaizsūta viens darbs/ vispār jau 2 skolotājai, bet nu es protams to neizdarīju.
Piektdien ir skolotāju diena. Paldies nezinkam. Vai jūs uzskatāt, ka piecu dienu laikā 6 matemātikas stundas ir normāli? Nē, manuprāt, tā ir bērnu mocīšana.

Labi čau.

seven pounds

Nolēmu uzrakstīt kādu ierakstu, pastāstīt kā nu man te iet. Klasē mums iet jauns puisis, bet es ar viņu pat īsti neesmu līdz šim runājusi un vispār tā kaut kā. Mums ir jauna sporta un vācu valodas skolotāja, un otrajā gadījumā tas ir baigi bēdīgi,jo Kjurkova man baigi patika. Jaunā skolotāja stāsta, ka viņa dažreiz ir tik riebīga, ka pati sev riebjas, un ka to nevajag ņemt galvā. Bet es noteikti to ņemšu galvā, diemžēl. Lai nu kā, es jau tāpat nokavēju pirmo īsto mācību stundu, jo esmu apslimusi. Rīt arī uz skolu neiešu. Ceturtdien iešu, piektdien pārgājiens. Rīt man būtu jābūt BJC, jo tur ir dikti svarīgas lietas kārtojamas, bet es centīšos sarunāt ar D., ka viņa aizies un pastāstīs par mani,un pateiks, ka es gribu iestāties un blahblahblah.
Kā pagāja šī diena? Es ļoti daudz gulēju, kad piecēlos, man sareiba galva. Šovakar, respektīvi, pirms dažām minūtēm beidzot noskatījos Seven Pounds un saku, ka tā ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējusi. "Septiņās dienās Dievs radīja pasauli, septiņās sekundēs es sagrāvu savējo." Jocīgi, ka pāris sekundēs vai minūtēs, cietais pamats zem kura mums liekas mēs stāvam ar abām kājām, droši ar pārliecību, ka nekas nekad nemainīsies, taču pēkšņi atskan BUMKŠ un ļoti īsā laikā, šī cietā virsma saplaisā, sadrūp un dažreiz pazūd pavisam.
Ir pienākusi tā reize, kad es klausos mierīgu mūziku uz austiņām, šī vakara upuris ir KOL - Cold Desert. Skaista dziesma, vārdi un balss arīdzan.
Patiesībā, es ļoti priecājos par to,ka ir skola un pārējās ārpus skolas nodarbības, jo beidzot ir atsācies normālais ritms, kad es kaut ko iemācos, kaut ko uzzinu, kaut ko neuzzinu, nevis pieceļos, slinkoju,slinkoju,slinkoju. Nu, protams, no vienas puses, jo bišķiņ tās bezrūpības pietrūkst.
Ko vēl varu pateikt? Man ir mainījušās domas par pāris cilvēkiem, gan uz slikto, gan uz labo pusi. Tas tā. Tagad mani ļoti uztrauc jautājums cik ilgā laika posmā es atgūšu savus blondos matus un tad tikšu pie drediem, kurus jau gaidu simttūkstoš gadus.
Šovakar man ir jāizdara svarīgs darbs, jāizlasa R. Blaumaņa novele, tad jāuzraksta vēstule kādam varonim no tās, jāuzraksta uz lapas ar roku un jāaiznes skolotājai, un jāuzzin ko viņa par to domā.
Un nez kas tagad notiek otrā pasaules malā? Šajā brīdī? Oh, cik daudz lietu notiek, daudz svarīgu, daudz labu un daudz sliktu lietu notiek, kamēr es sēžu te, klabinu taustiņus un ieklausos vārdos, pavisam mierīgi... Man gribētos vienu dienu uzsēsties uz kaut kā, kas piekabināts pie debesīm un vienā laikā pārraudzīt jebkuru vietu uz šīs milzīgās Zemeslodes. Tas būtu ļoti interesanti, tā es domāju.
P.S. Izmisīgi gribēju ielādēt kādu bildi,bet internets pēdējā laikā ir baigi flegmīgais, tāpēc paskatījos, kas man ir datorā. Atradu šo. Laikam, ka Kaņepe atsūtīja. Cerams, ka mani neiesūdzēs tiesā par autortiesību pārkāpšanu.

Whitney Dillinger

1. septembris

Šī diena bija normāla un nebija. Uz skolu negribas.