:)

Esmu nedaudz pārsteigta (bet patīkami,protams),ka tomēr kāds vēl lasa. Un par to arī paldies Jums!

.

Ak,jā. Esmu palaidusi garām ilgi gaidīto Hipiju nometni un tas ir mazdrusciņ bēdīgi. Šonakt redzēju pat viņus sapnī,dzēsa ar ūdens glāzēm manu mājas degošo jumtu. Ak,kādi jocīgi sapņi. Galu galā, ir jau jūlijs un tas ir galīgi nepievilcīgi,jo re' mēnesis jau ir pagājis - un ko ta' esmu izdarījusi ? Neko,neko, es neko neatceros,tātad nekas arī nav paveikts,pievarēts,uzvarēts vai galu galā,zaudēts. Nē,zaudēts jau ir laiks,šo mēnesi atpakaļ vairs nedabūt. Ir jūlijs. JŪLIJS. Rīt satikšu māsu un satikšu viņu pat līdz 19. un tas ir diezgan ilgs laiks,laikam. Bet jūs jau ziniet,cik tas laiks ātri skrien. Patiešām ātri. Šo frāzi esam dzirdējuši visur,kur vien to var dzirdēt un lai arī cik tā banāla jau šķistu, es to joprojām lietoju.
Galu galā, es esmu pārliecinājusies par vienu lietu jau miljardo reizi,bet varbūt šoreiz tas ieies manās smadzeņu šūnās tā padziļāk,tā - lai vējam uzpūšot, tā lieta vēl tur turās,nevis aizplanē un pieķeras klāt kaut kam vai izzūd nebūtībā. Tātad,šī lieta arī jau ir dzirdēta gan tev,gan man, gan tavam kaimiņam - ka nekad neko nevajag ieplānot,jo viss ieplānotais mēdz pajukt,sajukt, īsāk sakot - jukt. Viss tas brīnišķais,ko biju saplānojusi paveikt jūnijā, ir kaut kur izzudis, pazudis, palicis uz Priežu kalniņa pie kāda čiekura,pie kādas priedes zara. Nezinu,bet galu galā,kaut kur sajuka,pajuka,juka. Man nav pat izveidots mazais spoguļkameras fonds un, ja šādi turpināšu es nekādīgi līdz septembrim to summu nesavākšu un viss zaļais izbalēs,un es to neiemūžināšu ar to CANON 450D. Žēl. Un arī skrituļslidu man nav. Un jūnijs ir visai nogulēts,diemžēl. Vispār diezgan jokaini,ka es tagad te sēžu, pulkstens ir 0:59 un analizēju mēnesi,kuru noslinkoju un tagad čīkstu,cik slikti ka tā.
Vispār vēl ir neforši, ka tu katru dienu kādam zvani un jautā,kad tas cilvēks būs te, zaļumā ar kinoteātri un tas cilvēks saka,ka tajā dienā nebūs,arī tajā ne un tu sabēdājies,un kad tu pazvani vēlreiz - izrādās,ka tas cilvēks zaļumā ar kinoteātri ir bijis,bet tu,protams,neesi informēts. Tas ir ļoti nejauki un laikam jau,man ir diezgan iemesls sadusmoties un darīt tāpat atpakaļ, bet protams,ka neviens man neko nejautās,ha.
Lai nu kā, nav ko tagad iespringt, ir vēl 2mēneši,kuri cerams nebūs nogulēti. Es taču gribēju izdarīt tik daudz. Kur ir mana milzumlielā apņemšanās? Kur?

paint the silence

Vasara ir tas gadalaiks,kad tu vari paveikt maksimāli daudz, jo naktīs nenāk miegs un ir ilgi gaišs, un vēl visādus tur paskaidrojumus varētu sacerēt. Es arī pirms vasaras biju plaukstā cieši sažņaugusi apņemšanos par to un šito,šito un to,bet es vispār neko normālu neesmu izdarījusi. Tas,protams,ir bezgala skumji. Vienīgais,ko zinu ir tas,ka 25. jūnijā es došos uz Hipiju nometni, iesākumā ar kādu kopā (laikam), bet vēlāk jau braukāšos viena pati visas tās piecas dienas (ja nebūs ko darīt un ja man tur patiks). Pa nakti palikšu mājās jo -
1) man nav telts
2) es tur būšu viena
3) es labāk izguļos mājās
4) svešās teltīs gulēt neprasās.
Tā,ka vakaros nākšu šeit un aprakstīšu katru savu dienu tur pļavā kopā ar svešiniekiem. Es ceru un TU ARĪ CERI (tev jācer),ka man tur būs pietiekami interesanti un es iepazīšos ar daudz,jaukiem cilvēkiem un tas vispār pats par sevi ir kruta padarīšana - tā iepazīšanās.
Es domāju,ka varētu uzrakstīt scenāriju drāmai,bet man ir tik maz idejiņu tam visam,ka es nezinu. Jāpabeidz vispirms iesāktais un pa mazu laiku,jo jūlijā man praktiski laika tādām lietām nebūs necik,augustā es gribu vēl zvilnēt zālē un skatīties filmas,bet jūnija beigas tiks aizvadītas pļavā.
Drīz būs Jāņi un man nav ne jausmas kur es būšu, varu saderēt,ka savās mājās pavadīšu laiku maksimāli garlaicīgi. Man tie svētki nekad nav bijuši īsti nozīmīgi un es nekad nepārdzīvoju,ja neesmu lēkusi pāri ugunskuram un piedzērusies alu, un staigājusi apkārt ar vainagu galvā. Mož šogad ir jāaizminas līdz tuvākajam rudzu puķu laukam un jāsalasa tās foršās,zilās puķes un varbūt pat jāuzpin vainags,kaut gan es to māku tik slikti,kā mana resnākā žurka māk taisīt pioretes apkārt svētajam ķirbim. Labi, es vispār tik nesakarīgi rakstu un uz doto brīdi man ir vienalga,jo dažus centimetrus no manis atrodas neizēsts šķīvis,kurš man tā kā būtu jāaiznes uz virtuvi.
Man ir nedaudzi mūzikas atklājumi, pateicoties Igoram (!),nevis kā diezgan bieži - Aucei. Esmu noskatījusies šādas filmas pa šo laika sprīdi
1)rezerves plāns
2) remember me
3) the brothers
4) it's all gone pete tong (trešo reizi jau..)
varbūt man ir jāiekomentē katra filma?tātad.
1. Rezerves plāns.
Filma diezgan forša, nekas īpaši atšķirīgs no romantiskajām komēdijām,kuras ir viegli skatīties un pēc kurām tu nejūties emocionāli sagrauts līdz pēdējai kripatiņai gan tur nebija. Viegli skatīties, bet tā nekādā gadījumā nav filma,kuru varētu skatīties atkārtoti. Varbūt tikai pēc ilga laika,kad tu jau esi aizgājis pensijā un tev ir atmiņas zudums,un tu neatceries nevienu kadru no tās filmas. Bet, šim žanram - neslikta.
2. Remember me
Jāuzslavē Roberts,laikam jau. Viņam,manuprāt, ir jāpievēršas normālām drāmām, nevis tādām,kurās tevī ir ieķērusies policista meita,kurai visu laiku mute ir vaļā un,kur tu izskaties slims,neizgulējies un esi neparasti,bet smieklīgi bāls. Labi,labi neaizvainošu tvailaitfanpīrus.
Filmu diezgan interesanti bija skatīties, ir arī doma apakšā,taču beigas ir ļoti...ļoti greizas. Pie torņiem prasījās pēc milzīga action,pēc milzīgas histērijas un šausmām,bailēm un visa cita,kas piederētos tādai traģēdijai. Vismaz mazas lidmašīnītes jau varēja fonā iegriezt. Beigas ierobo visu filmu,bet tā bija salīdzinoši laba. Ir vērts noskatīties.
3. The Brothers
Sižets man ļoti patika.Aktieri nebija redzēti līdz šim,taču diezgan labs darbs no viņiem. Filma diezgan ātri iet uz priekšu, taču... kaut kā trūka. Nepateikšu kā īsti,bet man personīgi prasījās pēc kaut kā vispārīgi vai pēc kaut kā vairāk. Taču vērts ir noskatīties,jā gan.
4. It's all gone pete tong.
Atteikšos komentēt šo filmu,jo ja reiz esmu apņēmusies noskatīties katru gadu noskatīties atkal un atkal - tas vien nozīmē,ka vismaz vienu reizi ir šī filma jāredz. Man patika. Patika arī ļoti aktieris,tikai diemžēl,ka viņš ir tādās nezināmās un mazās lomās ticis..(citās filmās).
NOKLAUSIES ŠO

dejaa vuuu

Vakardien viens puisis garāmbraucošā mašīnā mums pamāja. Es pamāju pretī. Viens onka prasīja "kas jūs dvīnes,vai? nevar atsķirt."
Un šitais vispār jauki bija:
Ejam uz estrādi,caur skeitparku. Tur pie tajām mājām meitene (apmēram 5 gadi) saka mums "Čau,meitenes!" Mēs atsveicinam. Ejam tālāk,viņa no aizmugures sauc "Meitene, pagaidi! Ņem puķīti."
Jā,viņa man iedeva puķīti. Mēs pasmējāmies,ka tagad no sveicināšanas un aicināšanas dzert kaut ko,mums sāk dot puķes. Bet ļoti pozitīvi!
17. man no rīta agri būs jādodās uz filmēšanu, es gan ceru,ka netikšu kadrā!
Un vispār,nevasarīgs laiks. Šodien noskatījos REMEMBER ME, bet man ir tik slikta valoda,ka es neko nesapratu un man vispār neitrāli...Cerams,ka būs kino!
Vēl noskatījos THE BROTHERS un tā filma,varbūt mazliet nebija tāda,kādu biju gaidījusi,bet visā kopumā interesanta,jā!

95 un ar nosaukumu

Vakardien paspēju izlasīt ziņas,kur tika vēstīts par negaisu un tas,protams, tik tiešām arī uznāca. Izrāvu no kontaktiem kaut ko un centos iemigt, taču ir visai neiespējami iemigt,kad tev izliekas,ka ir aizdedzies televizors,bet tu esi pārāk bailīgs cilvēks,lai atvērtu durvis un pārliecinātos. Tad, tev vēl ir bail,kad zibens gaismā istabā parādīsies,kāds zombijs no Skubijdū multenes. Pamodos, jo vadzēja ielaist mājā mammu un tad es laikam vēl aizgāju pagulēt, lai nu kā,kad es pamodos otro reiz, elektrības nebija. Laukā vējš foršs, braucu ar riteni,mani gandrīz nonesa no ceļa un man acs apvidū ietriecās kaut kas liels un melns, un es spēju knapi pamīties. Taču nobraucu ap astoņiem kilometriem un Evā bija draņķīgas minerālūdens, kaut kāds ar ābolu garšu.Tomēr es vismaz Triumfa Arkai tiku līdz 144. lapusei un tas ir baigi labi. Tagad es domāju,ka es sen neesmu bijusi pie Kārļa un Jāņa,un viņi noteikti jūtas ļoti vientuļi,tā man jādomā. Es šodien atradu baigi labo blogu, pateicoties Aucei (nu protams) un tur ir daudz ierakstu, un domājams,ka man būs i-neta lasāmviela vismaz līdz kādam laikam šodien, jo man pārāk aizrāva viss,kas tur ir rakstīts. Taču, pirms tam,man ir jāieraksta datorā tas,kas man ir kladē un varbūt kaut kur jāpublicē, es nezinu. Mans telefons atkal ir izlādējies un mani tas īsti neuztrauc. Sadabūt rokā mani kaut kā jau arī citādāk var.
P.S.
Es izdomāju,ka tie kārtas cipari nekādīgi neder, es atgriežos pie nosaukumiem ar vārdiem.
P.S. 2
Es nezinu,kā lai tai adresē norāda,ka esmu nosūtījusi paskarti uz Ameriku. Es ceru,ka kāds man arī kaut ko atsūtīs.
P.S. 3
Man uz bibleni ir jāaiznes 2grāmatas. To vajadzēja izdarīt jau pirms krietna laika.

94

es gāju pa ielu. kaut kas smaržoja pēc ziedošām plūmēm,bet abās ielas pusēs neviena plūmju
krūma nebija. strādnieki cēla kādu nojumi un es viņos slepeni noskatījos. šī smarža,kura
laikam bija izdomāta un tie strādnieki, tas viss kopā man atgādināja par aizgājušajām vasarām.
lūk, šeit nebija racionāla izskaidrojuma. vismaz par strādniekiem ne. cilvēku ielās bija maz,
kā jau vienmēr. tik tikko biju nākusi no bibliotēkas laukuma, kur bija kāds vecs vīrs,kurš
runāja pa telefonu un jaunietis,kurš sēdēja uz sola kopā ar savu datoru. divas ļoti atšķirīgas
personas. kādu brīdi starp viņiem pabiju arī es, taču man nebija līdzi neviena saziņas līdzekļa.
es lasīju grāmatu un uz to brīdi man ar grāmatu bija kontakts. tā runāja,bet es klausījos,tās
teiktajā. pareizāk skanētu - ieklausījos. mierīgi.
atgriežamies pie tā,ka es gāju pa ielu. šī bija iela, kur bija pilsētas prokuratūra un
apdzīvotas ēkas. man pretī nāca kāds puisis - kaut man pašai vienmēr ir dziļi nepaticis tas,
ka mani vēro - es viņu vēroju. pārāk uzkrītoši gan ne, bet šodien es vēlējos,lai man kāds
un kaut kas paliek atmiņā. es apstājos. vienkārši apstājos un pagriezos pret kādu māju.
ieejas durvis atradās pāris metrus no ceļa un,manuprāt, tas ir visai neērti. durvis
bija rotātas ar krāsu pāreju. baltā svītra virzoties uz kreiso pusi pārtapa viegli zila.
uz to brīdi man prātā iešāvās doma "es gribētu savai mājai tādas durvis". brīdi vēlāk,
es vairs nebiju tik pārliecināta. varbūt no malas izskatījās jocīgi - es tur stāvēju,viena
un blenzu uz svešu māju. viens solis un es jau būtu svešā pagalmā. taču - nebija jau neviena,
kas mani redzētu. ielas bija tukšas,taču - varbūt mājinieki mani vēroja caur logu rūtīm,kurām
es nepievērsu uzmanību. pagalmā atradās tumšsarkans krūms un mazs,balts galdiņš ar dārza krēsliem.
īsti gan nesapratu,kāds prieks ir sēdēt pagalmā,kur tev ir jāelpo putekļi no bedrainā ceļa.
taču, tas bija vienīgais pagalms,kurš viņiem piederēja. un, nav jau teikts,ka krēsli ir aizņemti
darba dienas pievakarē,kad visi steidzas no darba mājup. varbūt, tie cilvēki,kas dzīvoja tanī mājā
ar savādajām durvīm, iznāk pagalmā agrā rīta blāzmā un izbauda mieru un klusumu,kurš visiem
ir svarīgs. man tomēr palika nedaudz ērmīgi - ja nu kāds mani redz? pārgāju pretējā ielas pusē un
apstājos pie uzraksta "prokuratūra". svešais pagalms palika man aiz muguras.

93

Šodien ir jau desmitais jūnijs. Desmitais. Vai spējat tam noticēt? Jau mīnuss desmit dienas vasaras brīvlaikam. Neko sakarīgu šajās dienās neesmu paveikusi. Es gribu pārkrāsot savai istabai sienas un vēl uzgleznot putnus uz sienām un dīvainas puķes,bet tam man vajag lielu,talantīgu mākslinieku,kurš ir gatavs apkrāsot manas sienas. Lūk tā,bet tam nepieciešama nauda. Un, ja runa iet par naudu, tad - sienas var pavisam noteikti pagaidīt,jo kaut kas cits var pagaidīt īsāku laiku. Daudzi saka,ka par naudu nevar nopirkt laimi. Jocīgi. Īstermiņa laimi,manuprāt,nopirkt,protams,ka var. Lai arī cik savādi nebūtu,bet arī lietas var dot kaut kādu laimi. Nu, es protams nezinu,kas tā tāda laime ir, man ir tikai nedaudz priekšstata par to, bet man nav ne jausmas,kas ir ĪSTA laime. Vai maz tāda pastāv? Nezinu. Bet dažreiz ir sajūta,ka tu esi laimīgs, kaut arī nemaz nezini,ko laime nozīmē. Bet tas ir tikpat brīnišķīgi,kā tad,kad tu esi laimīgs un apzinies laimes sastāvu. Galvenais jau ir tas,kas ir pirms "un" daļas. Nav nozīmes,cik daudz tu zini vai nē. Patiesību sakot,esmu nedaudz vīlusies vasarā. Kur ir saule? Nē,nē,es negribu nenormālo sauli,karstu un svelmējošu,bet es gribu laiku,kad saule spīd,debesis ir zilas, zāle ir zaļa un pūš vējš - neliels,tik tikko jūtams,bet vajadzīgs. Lūk, pirmas pāris dienām (kādām divām,trim), man tiešām bija..slikti. Tiešām. Vakaros pie manis ciemojās kaut kas bez formas, bez vārda, bez sejas izteiksmes un matu krāsas, kāds bez zaļām kurpēm un mājām. Man ir maza nojausma,ka tas kāds jocīgais,tepat sēž uz mana punktiņsegas pārklātā krēsla. Bet, šovakar,šis jocīgais viesis man nepievērš tik daudz uzmanības. Vai otrādāk. Vienkārši ir blakām.

92

Aukstums saskaroties ar aukstumu dedzina.
Tātad, vakardien biju pilsētsvētku ballē un man tik tiešām patika Gain Fast. Šoreiz bija aktīvi un labi, pagājušajā reizē nebija nekā. Bet kedas tās pašas. Jauki!
Tad nu es tā sēdēju, nē, staigāju un izdomāju,ka šodiena ir tā diena,kad es sagaidīšu saullēktu, ar kakao krūzi rokās un suni sev blakām. Kad vēl nebija vasara sākusies, es par šo brīdi sapņoju ļoti daudz un bieži.
Pagaidām mani nomāc doma,kā lai atdabū vaļā pistācijas, kuras ir neiespējami atdabūt vaļā. Bet patiesībā, šādas vienkāršas lietas ir pavisam iespējamas.
Vēl, es nesaprotu,kāpēc manam kaķim nepatīk gulēt manā istabā. Te taču ir visas kaķveidīgās ērtības. Esmu gatava pat atvēlēt kaķim mīksto krēslu,kurš pārsegts ar punktiņsegu. Bet nē, mans kaķis ir pārāk izvēlīgs,laikam. Man uz pirksta ir gredzens un tas ir kaut kas neiedomājams,jo es nekad tā īsti neesmu radusi pie gredzeniem,bet tagad man ir.
Man gribas vēl gredzenu ar putniņu. Kur gan tādu var dabūt? Kas to lai zin.
Man tagad ļoti gribas otrdienu vai trešdienu,jo meitene ar kuru es deldēju zāli, ir kaut kur prom,nometnē. Arī es tur tagad būtu,bet tā tomēr ir vācu valodas nometne un vācu valoda man nav īpaši mīļa. Es gribu sev putniņus arī ausīs, es domāju,ka ar lielu meklēšanu,man izdosies atrast ko patīkamu.
Mani moka vēlme zināt,kā ir atrasties nakts tumsā debesu pašā virsotnē vai kaut kur pa vidum. Es ceru,ka mana lidmašīna uz Londonu lidos pa tumsu. Tas būtu jocīgi, būt tur augšā,skatīties pa logu tumsai tieši acīs. Nejust gaismas esamību blakām.

91

Vakardien es laikam biju it visur,kur vien vakardien varēju būt. Man ir apnicis,ka ar mums uz ielas sāk runāt nepazīstami cilvēki. Ne normālas lietas,bet galīgākās muļķības. Ak,cilvēki,mēs taču neesam tādi frīki! Esam,jā, mazliet,mazdrusciņ,bišķiņ,nedaudz, bet ar mums nemaz nav vērts iesākt sarunu. Nē,varbūt ir,bet mēs to negribam.
Vakar bijām uz kristīgās rokgrupas koncertu. Viņi deva startu pilsētas svētkiem,bet šodien? Šodien ejot garām kinoteātrim, audumu veikalam Elīzai, stāvot un gaidot mazo,zaļo cilvēciņu iededzamies un turpinot iet pa ielu taisni,tad atkal pāriet pāri ceļam un turpināt iet līdz Mironītim,lai nopirktu jaunu pīrsingu, es neredzēju nekādas svētku izpausmes. Pēc tam, es nesteidzoties soļoju atpakaļ, atkal pāri tam ceļam, uz kiosku. Nopirku savas brokastis, mēģināju atrast Maijas darbu Kultūras Foruma avīzē,bet nekā. Tad, izgāju cauri tam pagalmam ar milzīgajiem,melnajiem vārtiem, gribot satikt pēc iespējas mazāk cilvēku vai nesatikt vispār,bet neiznāca. Tad, nolīdu ēnā, pie Drogu sāna durvīm, vērojot zaļu vilcienu un ēdot brokastis. Cerēju,ka beidzot būšu nedaudz tikusi no tiem cilvēkiem vaļā. Bet nekā,pat vilcienā es pamanīju dzīvības pazīmes.
Dažreiz mani attur tukšas ielas,tukšas un klusas,bez neviena,kas tās padarītu aizpildītas un skaļas,bet šorīt es ilgojos pēc tukšuma un miera ielās. Bija vēlme paslēpties.
Mans rīts.

90

Ausīm ērti pieguļas "austiņas". Skan Placebo - Special Needs. Skaļi. Liekas,ka vēl mazliet un skaņa izies visai man cauri vai arī bungādiņas sāks sāpēt. Es klausos vārdos. Šodien vairākas reizes izlasīju liriku. Kaķis ir iemācījies attaisīt durvis,tāpēc tagad guļ kaut kur citur. Lēnām kļūst tumšāks.
Es nedaudz ilgojos pēc tumsas. Gribas uzzināt tik daudz ko,bet kaut kas attur. Dinamīta pudele stāv izdzerta. Uz lapiņas ir uzskricilēta adrese,sveša adrese,uz kuru rīt sūtīšu pastkarti.
Es gribu,lai šonakt līst.

89

Gribas būt kaut kam vairāk. Varbūt kādam atsevišķi, varbūt vispārīgi. Neiespējama vēlme,ne?

88

Viss patiesībā ir jocīgi. Es vakardien no pusē vienpadsmitiem līdz desmitiem vakarā kaut ko bumbulēju laiku kopā ar divām meitenēm. Vakarā, cik ikdienišķi,bet mēs bijām estrādē. Daudz runājām. Soliem virsū ir sarakstīti cipari un man tas nepatīk. Kāda jēga no tiem? Kuram tad nāksies ievērot to skaitļu kārtību? Nevienam, es zinu. Viss apkārt bija zaļš, aiz kokiem bija tas ceļš,kurš ved uz kaut kurieni, es pat nezinu kurieni. Mani viņš interesē. Būtu jauki iet uz kaut kurieni,tu pats nezini uz kurieni... Bet,vakar man teica,ka pastāv varbūtība,ka tas ceļš ved uz kapiem. Varbūt tā arī ir. Uz soliņiem vēl ir mūsu marķiera uzraksti,kā "rasisms bojā redzi" un "krāju naudu revolūcijai" un mgmt dziesmas vārdi. Un vēl, tur ir aizbāzta aiz viena soliņa, maza,maza sirsniņlapa. Kādam. Bet tas kāds to lapiņu nekad neatradīs,tā es domāju. Ja atradīs,tad pasmiesies par muļķību. Varbūt tam cilvēkam šķitīs,ka viņš tiek novērots, izsekots vai kā citādi. Un tā ir mana vieta. Tur ir mans sols,mana ēna, mani koki. Tur ir manas atmiņas un mana ikdiena. Tur paliek mani smiekli,manas sarunas, arī bezjēdzīgās. Tur paliek nospiedumi no manis.
Un varbūt arī no kāda cita. Varbūt kāds tur nāk naktī,kad neviena cita nav. Apsēžas uz mana sola, izlasa manis uzrakstīto tekstu un padomā par kaut ko...
Un vakar mēs runājām par to,ko tik cilvēki nedara,lai izpatiktu. Un tas mēdz traucēt. Ļoti.