Dienas sliktākais notikums ir tāds,ka es tomēr neaizbraucu ekskursijā, bet tā tomēr nav lieta par ko vajadzētu bēdāties mūžīgi (mūžīgi domāts kādas divas dienas).
Lai nu kā, es šķiet kaut kad rakstīju,ka vēlos svētdienu, sniegu un ziemu, un muzeju. Svētdien es to IZDARĪJU (!!!)
Bija sniegs (putenis nebija,bet jā), bija svētdiena un bija arī muzejs. Biju uz I. Lancmaņa izstādi, ļoti interesanti un skaisti, uunnununun...
Svētdien iešu atkal, ja sanāks. Un ak jel, pēc pāris stundām, nē, nevis pāris,bet ļoti maz nepilnām stundām būs decembris! Tas ir wow, laiks skrien tik ātri. Lai nu kā, decembris man nozīmē Ziemassvētkus un tādā garā, bet decembra sākums man nozīmē arī to,ka beidzot jāatsāk visur visu darīt un darīties, tā,ka jā, es paziņoju,ka kopš decembra es kļūstu par ļoti aizņemtu cilvēku. Rītdien, ja nebūs slikti un ja nebūs slinkums aiziešu uz mājturības konsultāciju iesākt jamaikiešu cepuri. Es ceru,ka aiziešu, jo nu jā.
Tad es vēl noteikti neesmu no tajiem labākajiem blogotājiem (jocīgs vārds), jo es nemāku skaisti izteikties un lielākoties es rakstu tikai par to,kas ar mani notiek un parasti ar mani nekas tāds nenotiek.
Pēdējā laikā esmu atklājusi labas lietas internetā, padalīšos arī ar jums, jo dalīšanās ir laba lieta. tātad.
cabis.lv
sixbillionsecrets.com
love.givesmehope.com
Pirmajā ir visādas interesantas idejas, otrajā ir visādas lietas, liela daļa visai bēdīgas un trešajā jau viss ir pateikts nosaukumā!.
Tātad vispār ar joni nāk Jaunais gads un jaunais gads nozīmē visādas jaunas apņemšanās, kad cilvēki sasolās sev, ka gāzīs tādus kalnus, nu TĀDUS!
Bet es nekad tā īsti nekad neko neesmu apņēmusies. Šogad laikam būs kaut kas jāapņemas un pats galvenais jācenšas arī apņemšanos realizēt.
Paula tikko ko tādu uzrakstīja, ka es nespēju noticēt savām acīm! Es neteikšu ko,bet no viņas puses ļoti negaidīti.
Bēdīgi,ka es nemāku izteikties skaisti, bēdīgi galīgi, bet es ceru,ka pēc simts gadiem es to beidzot iemācīšos.
Tātad, kas šodien notika labs? Es nezinu, ja godīgi. Labais ir tas,ka nekas ĻOTI slikts nav noticis.
Un Placebo ir pavisam skaista grupa. Ar tādu atziņu tad es arī beigšu rakstīt. čioo
Pasē to neraksta
- Hello, it's me.
- Zem Triumfa Arkas
- Mana dzimšanas diena ir septembrī, mana mīļākā krāsa ir zila un man patīk gulēt zaļā zālē. Mana vārda diena ir vasaras pēdējā mēnesī un es gribētu aizlidot pie marsiešiem.
otrdiena, 2010. gada 30. novembris
ceturtdiena, 2010. gada 25. novembris
šobrīd.
sniegs un the beatles.
kādēļ man ir tā, ka ziema man ir tad,kad uzsnieg sniegs?
vienalga vai tas ir oktobris vai novembris, vai aprīlis.
ziema šķiet iestājas decembrī tikai. bet man ir ziema.
kā jums?
kādēļ man ir tā, ka ziema man ir tad,kad uzsnieg sniegs?
vienalga vai tas ir oktobris vai novembris, vai aprīlis.
ziema šķiet iestājas decembrī tikai. bet man ir ziema.
kā jums?
svētdiena, 2010. gada 21. novembris
NO NEED TO BE SAD
Pretēji nosaukumam, iesākumā aprakstīšu lietas, kas mani tieši šobrīd nedaudz skumdina.
Pirmā lieta ir tāda, ka man, kā jau lielākajai daļai cilvēku, kas mācās, rītdien agri jāceļas un jādodas uz skolu. Tas nozīmē to, ka mani skumdina arī tas, ka esmu ļoti slinka un neesmu izpildījusi tā īsti nevienu mājasdarbu. Vēl mani nedaudz skumdina šovakar tas, ka kinoteātrī šodien 19.00 nerādīja multeni, bet gan rādīs 25. datumā. Tā vietā, lai skatītos ar vaļā acīm kinozālē multfilmu, mēs aizgājām uz STATOIL un nopirkām - kapačīno un karsto šokolādi. Tad devāmies pie Dzintara un es viņam padevu pa logu savu Kapačīno. Tad viņš, kā par brīnumu, iznāca laukā un tad mēs gājām uz Sk8 parka pusi un nenormālais cilvēks nr. 1 nokliedzās, ka man esot Pedo sajūta. Vispār, šovakar es sapratu, ka vienīgais normālais cilvēks (ar ko pēdējā laikā pavadu laiku) esmu es pati. Tā nu tas ir, kaut gan es pati, šķiet, neesmu īsti normāla. Tad mēs nedaudz kaut ko Sk8parkā, tad pa ļoti čoino ceļu devāmies uz Saieta Laukumu un tad mēs pavadījām Dzinču uz mājām un tad nu jā. Kopsavilkumā, nemaz tik slikts vakars nebija.
Vispār, mani vienmēr ir nedaudz skumdinājušas svētdienas, ja vien nākamā nedēļa nav brīva. Svētdienās ir tāda jocīga sajūta, ka īsti nezini kur sevi ielikt, es nemāku paskaidrot. Ar katru nedēļu aizvien vairāk šī sajūta zūd, es nezinu kāpēc, bet, ja man kāds jautātu, kura ir visdīvainākā diena nedēļā, tad mana atbilde būtu ļoti pārliecināta - tā ir svētdiena.
Rītdien mani sagaida 3 ieskaites, 2 no tām mutiskas un kontroldarbs latviešu valodā. Es ceru, ka man viss izdosies.
Es ļoti patiesībā vēlos ziemu, tas ir vismaz uz kādu mēnesi varbūt, ilgāk nemaz nav nepieciešams. Es gribu svētdienu un ļoti stipru sniegputeni, es gribu ietīties lielā, siltā šallē, nopirkt kioskā karsto šokolādi un aiziet uz muzeju. Es tiešām to ļoti gribu un zinu, kad tāda izdevība pienāks, es to izmantošu! Un varbūt pat divreiz.
Ja tā padomā, es labu laiku neesmu bijusi muzejā, kaut gan jau 30. datumā ekskursijā mani piemeklēs muzejs un es par to īsti nepriecājos, jo ekskursijās muzeji nav tā lieta, kas man patiktu visvairāk.
Man skan Grouplove - Colours (ļoti iesaku šo dziesmu, ja ne visu grupu, ko es vēl neesmu paspējusi tā īsti iepazīt). Un tagad man ir doma uzslēgt All I want for Christmas (es noteikti nemāku to vārdu pareizi uzrakstīt) is you.
Ja tā padomā, tad Ziemassvētki ir mani vismīļākie svētki. Dzimšanas dienas prieks ar katru gadu kļūst aizvien mazāks un Jāņi man nekad nav bijuši interesanti. Vismaz ne pēdējos gadus. Ziemassvētki ir jauki, tādi silti svētki.
Uh, piparkūkas, mandarīni, pa TV Ziemīšfilmas, karstvīns, izpušķota eglīte, ai ,ai kā man gribas Ziemassvētkus!
Mani skumdina arī tas, ka esmu iztērējusi gandrīz visu savu naudu.
Bet, tā kā man tagad skan All I want for Xmas is You, man ir jāuzraksta arī kas jaukāks. Man patika, kā 'Juris' šodien teica, ka viņam rītdiena nemaz nebūs tik traka un, ka viņam tā patīk, jo
- viņš no rīta ēdīs mandarīnus, - viņam ir tikai viens mājasdarbs, - viņam ir tīri sakarīgas stundas,- viņš varēs runāt ar mums, - varēs skatīties simpsonus un tā tālāk. Redz, ja labi grib, tad var katrā dienā atrast pozitīvo!
Ja tā padomā, tad rītdiena arī priekš manis nebūs īsti slikta, jo vakarā būs treniņš un pēc treniņa sekos jauka vakara pastaiga.
Vispār, es šovakar domāju nedaudz pārtaisīt sava bloga izskatu, uz gaišākām krāsām. Tad nu ir laiks atvadīties.
Pirmā lieta ir tāda, ka man, kā jau lielākajai daļai cilvēku, kas mācās, rītdien agri jāceļas un jādodas uz skolu. Tas nozīmē to, ka mani skumdina arī tas, ka esmu ļoti slinka un neesmu izpildījusi tā īsti nevienu mājasdarbu. Vēl mani nedaudz skumdina šovakar tas, ka kinoteātrī šodien 19.00 nerādīja multeni, bet gan rādīs 25. datumā. Tā vietā, lai skatītos ar vaļā acīm kinozālē multfilmu, mēs aizgājām uz STATOIL un nopirkām - kapačīno un karsto šokolādi. Tad devāmies pie Dzintara un es viņam padevu pa logu savu Kapačīno. Tad viņš, kā par brīnumu, iznāca laukā un tad mēs gājām uz Sk8 parka pusi un nenormālais cilvēks nr. 1 nokliedzās, ka man esot Pedo sajūta. Vispār, šovakar es sapratu, ka vienīgais normālais cilvēks (ar ko pēdējā laikā pavadu laiku) esmu es pati. Tā nu tas ir, kaut gan es pati, šķiet, neesmu īsti normāla. Tad mēs nedaudz kaut ko Sk8parkā, tad pa ļoti čoino ceļu devāmies uz Saieta Laukumu un tad mēs pavadījām Dzinču uz mājām un tad nu jā. Kopsavilkumā, nemaz tik slikts vakars nebija.
Vispār, mani vienmēr ir nedaudz skumdinājušas svētdienas, ja vien nākamā nedēļa nav brīva. Svētdienās ir tāda jocīga sajūta, ka īsti nezini kur sevi ielikt, es nemāku paskaidrot. Ar katru nedēļu aizvien vairāk šī sajūta zūd, es nezinu kāpēc, bet, ja man kāds jautātu, kura ir visdīvainākā diena nedēļā, tad mana atbilde būtu ļoti pārliecināta - tā ir svētdiena.
Rītdien mani sagaida 3 ieskaites, 2 no tām mutiskas un kontroldarbs latviešu valodā. Es ceru, ka man viss izdosies.
Es ļoti patiesībā vēlos ziemu, tas ir vismaz uz kādu mēnesi varbūt, ilgāk nemaz nav nepieciešams. Es gribu svētdienu un ļoti stipru sniegputeni, es gribu ietīties lielā, siltā šallē, nopirkt kioskā karsto šokolādi un aiziet uz muzeju. Es tiešām to ļoti gribu un zinu, kad tāda izdevība pienāks, es to izmantošu! Un varbūt pat divreiz.
Ja tā padomā, es labu laiku neesmu bijusi muzejā, kaut gan jau 30. datumā ekskursijā mani piemeklēs muzejs un es par to īsti nepriecājos, jo ekskursijās muzeji nav tā lieta, kas man patiktu visvairāk.
Man skan Grouplove - Colours (ļoti iesaku šo dziesmu, ja ne visu grupu, ko es vēl neesmu paspējusi tā īsti iepazīt). Un tagad man ir doma uzslēgt All I want for Christmas (es noteikti nemāku to vārdu pareizi uzrakstīt) is you.
Ja tā padomā, tad Ziemassvētki ir mani vismīļākie svētki. Dzimšanas dienas prieks ar katru gadu kļūst aizvien mazāks un Jāņi man nekad nav bijuši interesanti. Vismaz ne pēdējos gadus. Ziemassvētki ir jauki, tādi silti svētki.
Uh, piparkūkas, mandarīni, pa TV Ziemīšfilmas, karstvīns, izpušķota eglīte, ai ,ai kā man gribas Ziemassvētkus!
Mani skumdina arī tas, ka esmu iztērējusi gandrīz visu savu naudu.
Bet, tā kā man tagad skan All I want for Xmas is You, man ir jāuzraksta arī kas jaukāks. Man patika, kā 'Juris' šodien teica, ka viņam rītdiena nemaz nebūs tik traka un, ka viņam tā patīk, jo
- viņš no rīta ēdīs mandarīnus, - viņam ir tikai viens mājasdarbs, - viņam ir tīri sakarīgas stundas,- viņš varēs runāt ar mums, - varēs skatīties simpsonus un tā tālāk. Redz, ja labi grib, tad var katrā dienā atrast pozitīvo!
Ja tā padomā, tad rītdiena arī priekš manis nebūs īsti slikta, jo vakarā būs treniņš un pēc treniņa sekos jauka vakara pastaiga.
Vispār, es šovakar domāju nedaudz pārtaisīt sava bloga izskatu, uz gaišākām krāsām. Tad nu ir laiks atvadīties.
Whitney
otrdiena, 2010. gada 16. novembris
ABC
Irrrr otrdienas vakars (kaut gan - cik nu 16:48 īsti ir vakars). Lai nu kā, laukā ir tumšs un mēs sēžam iekšā, zem elektriskās spuldzītes. Man datorā ir visi MGMT diski, how cool it is? Vēl coolāk būtu, ja viņi man būtu uz galda vai atvilktnē, īsti un aptaustāmi.
Kā man iet? (Šo jautājumu laikam pārāk bieži pieminu pēdējos rakstos). Īsāk - man iet labi. Garāk? Nezinu. Pēdējās dienās ir visai labs laiks un tas ir patīkami, jo jau ir novembris - novembris pusē! Šis gads tik ātri skrien, tiešām.
Vēl man ir ideja aizrakstīt Endrjū vai drīzāk uzzīmēt zīmējumu un mazliet pievienot klāt tekstu. Tik jāatrod adrese. It kā var mājaslapā ielādēt, bet es gribu sūtīt. Pa pastu.
Labi. Kas vēl. Es pat nezinu. Mani ieraksti kļūst arvien nekādīgāki, tam ir divi varbūtēji izskaidrojumi
1) Ar mani nekas nenotiek
2) Manas smadzeņu rievas lēnām izmirst.
Es domāju, ka der gan pirmais, gan arī otrais.
Tagad rakstot ir jau trešdienas vakars (20:12). Šodien ar D un D bijām koncertā, kur dzied arī mana matemātikas (vispār jau mūsu visu) skolotāja. Tas ir nedaudz biedējoši. Tātad es stingri apņēmos rakstīt normālāk, nezinu vai biežāk, bet normālāk (cik nu normāli es vispār spēju rakstīt). Tieši šobrīd man šķiet, ka mana galva ir tukša, nav nekādu īpašu domu un tas ir jocīgi, jo pārsvarā es šādi sēžot par šo un to domāju, bet tagad man liekas, ka es pat tā īsti nekā daudz nedomāju. Vispār, es priecājos, ka mēs varam domāt, jo es bieži pati ar sevi domās runāju un tas ir tik labi, ka neviens nedzird ko es domāju, neviens nevar ieiet tur un kaut ko sadzirdēt. Tikai es. No otras puses, domas dažreiz ir tik kaitinošas, ka pat tad, kad mūzika ir uzgriezta ir uz visa maksimuma, domas tāpat ir dzirdamas daudz reižu labāk. Skumji ir tas, ka es neko nedabūju Blaumaņa konkursā, taču skolotāja man piedāvāja uzrakstīt pa brīvdienām kādu dzejoli. Es centīšos, kaut gan man ar katru dienu vairāk arvien vairāk un vairāk zūd vēlme rakstīt. Kādēļ? Es pat nezinu. Vakardien pirms gulētiešanas iesāku rakstīt telefona melnrakstos kaut ko,bet droši, ka to drīz izdzēsīšu un tā.
Un vēl. Cilvēki par daudz steidzas.
Kā man iet? (Šo jautājumu laikam pārāk bieži pieminu pēdējos rakstos). Īsāk - man iet labi. Garāk? Nezinu. Pēdējās dienās ir visai labs laiks un tas ir patīkami, jo jau ir novembris - novembris pusē! Šis gads tik ātri skrien, tiešām.
Vēl man ir ideja aizrakstīt Endrjū vai drīzāk uzzīmēt zīmējumu un mazliet pievienot klāt tekstu. Tik jāatrod adrese. It kā var mājaslapā ielādēt, bet es gribu sūtīt. Pa pastu.
Labi. Kas vēl. Es pat nezinu. Mani ieraksti kļūst arvien nekādīgāki, tam ir divi varbūtēji izskaidrojumi
1) Ar mani nekas nenotiek
2) Manas smadzeņu rievas lēnām izmirst.
Es domāju, ka der gan pirmais, gan arī otrais.
Tagad rakstot ir jau trešdienas vakars (20:12). Šodien ar D un D bijām koncertā, kur dzied arī mana matemātikas (vispār jau mūsu visu) skolotāja. Tas ir nedaudz biedējoši. Tātad es stingri apņēmos rakstīt normālāk, nezinu vai biežāk, bet normālāk (cik nu normāli es vispār spēju rakstīt). Tieši šobrīd man šķiet, ka mana galva ir tukša, nav nekādu īpašu domu un tas ir jocīgi, jo pārsvarā es šādi sēžot par šo un to domāju, bet tagad man liekas, ka es pat tā īsti nekā daudz nedomāju. Vispār, es priecājos, ka mēs varam domāt, jo es bieži pati ar sevi domās runāju un tas ir tik labi, ka neviens nedzird ko es domāju, neviens nevar ieiet tur un kaut ko sadzirdēt. Tikai es. No otras puses, domas dažreiz ir tik kaitinošas, ka pat tad, kad mūzika ir uzgriezta ir uz visa maksimuma, domas tāpat ir dzirdamas daudz reižu labāk. Skumji ir tas, ka es neko nedabūju Blaumaņa konkursā, taču skolotāja man piedāvāja uzrakstīt pa brīvdienām kādu dzejoli. Es centīšos, kaut gan man ar katru dienu vairāk arvien vairāk un vairāk zūd vēlme rakstīt. Kādēļ? Es pat nezinu. Vakardien pirms gulētiešanas iesāku rakstīt telefona melnrakstos kaut ko,bet droši, ka to drīz izdzēsīšu un tā.
Un vēl. Cilvēki par daudz steidzas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)