l

es gribu būt pilots un gribu personīgo lidmašīnu.
tas nozīmētu,ka es mācētu lidot un varētu aizlidot prom.
unnnn...jā. tas arī viss,kas man sakāms.

seaside.

Ir otrdiena.
Ir aprīlis.
Un ir gandrīz maijs.
Šis mācību gads pagāja ātrāk, nekā iepriekšējais un arī iepriekšiepriekšējais. Tas nozīmē tikai vienu - laiks skriet tik ātri. Miljons reižu dzirdēta frāze. Bet tā tiešām ir. Un tas nozīmē to, ka gads un vēl daži, un es būšu tur, kur es tagad gribētu būt, tajā laikā, tikai nezinu, vai vietā. Jocīgi. Man tikko skanēja The Kooks - Seaside un tā dziesma man atgādina par vasaru 2010 un tagad, aiz maza paugura slēpjas vasara 2011. Pati labākā sajūta ir tāda, ka es vēl nezinu, man nav ne mazākās nojausmas par to, kāda šī vasara būs. Ko es darīšu. Vai man patiks. Vai varbūt nepatiks. Tā tiešām ir laba sajūta. Un ne tikai par vasaru. Par nākotni kā tādu vispār.
Nākamnedēļ jābrauc uz kaut kādu rakstnieku konkursa noslēgumu. No vienas puses baigi negribas. No otras puses gribas, jo man nav ne jausmas, kas tur notiks.
Vispār, man ļoti patīk šis laiks pirms vasaras. Tas, ko es tik ļoti gribu, ir tepat, rokas stiepiena attālumā, tomēr vēl neaizsniedzams, vēl nav sācies, tāpēc vēl nevar beigties. Diezgan nesakarīgi.
Tomēr man ir daudz mazu plāniņu, ko vēlos šajos trīs mēnešos realizēt. Un jā, viens no tiem - pirmoreiz mūžā nosauļoties tā riktīgi pa brūno. Savādāk ir sajūta, ka esmu līķkrāsa forever.
Taču es ceru, ka visus mēnešus nenombulēšu, bet izdarīšu arī kaut ko lietderīgu.
Un vēl, man gribas, lai aiz loga ir zaļš un zaļš, un lietus,lietus,lietus. Silts, stiprs lietus, kas sākas rītā un nerimstas pat līdz vakaram. Un es sēžu iekšā, klausos uz to brīdi vislabāko mūziku pasaulē, kaut ko līdzīgu The Kooks un man ir labi. Jā, es gaidu tādu dienu.
Bet aprīlis - maijs nozīmē to, ka ir jāsarauj pēdējās mācības, vislielākās problēmas man kā vienmēr sagādā matemātika.
Un patiesībā, es pat brīnos,ka joprojām drukāju šajā blogā.
Lai nu kā - jauku vakaru,dienu,rītu un dzīvi un klausieties :
dziesmiņdziesmiņa

abc

es te atkal parādos un te nu es esmu vairs nezinu, ko lai šeit ieraksta, bet pirksti pagalam grib te kaut ko ierakstīt un tā nu tas ir lai nu kā, mana dzīve pa šo mēnesi nav sagriezusies pa simts vai divsimt vai trīsimt un vairāk grādiem un tā laikam kādu brītiņu vēl būs man ir grūti uztaisīt visa mēneša kopsavilkumu, bet es to varētu noraksturot ar vienu vai diviem vārdiem - parasts un vienmuļš, vienīgais kaut kas ir tas, ka ir nedaudz jau jūtams pavasaris vai arī diezgan jūtams, nezinu, tomēr, tas, ka laukā ir palicis tikai bišķiņ sniega spēj uzlabot garastāvokli un debesis ir apmākušās un man drīz jāiet uz mājām jā,es neesmu mājās, nu savā ziņā esmu, tomēr neesmu un šis noteikti būs grūti saprotams teikums,tāpat kā viss iepriekš uzdrukātais teksts jauku jums pavasari un domāju, ka varbūt kaut ko iedrukāšu, kad tikšu mājās un tas būs baigi drīz un vispār pastāstiet man kā jums iet, ja jūs šo lasat