.

Es tiešām nezinu cik daudz laika es šodien patērēju smejoties. Daudz.
Šitie joki jau nav baigi labie, viņus skaļi,piemēram,veikalā, kur apkārt ir cilvēki laikam nebūtu ieteicams stāstīt un tā.
Es šodien iztērēju 40 sant. priekš burbuļpūšamā un vēl es dabūju litru kolas par velti, tā bija tāda laime pilnīga. Saprotiet?
Cesvainē ir ļoti jauka vieta - pļava ar ruļļiem un mēs tur šodien bijām otro reizi, mazliet pasēdējām, padiskutējām par šo un to, tad uznāca negaiss un mums palaimējās pirms baigākā lietus iekāpt mašīnā.
Es negribu,lai tos ruļļus kāds aizved prom, nu, līdz vasaras beigām. Ak, jel, atkal sāksies viss vecais, visa skola,visi starpbrīži un tā tālāk,tā joprojām, ilgas pēc vasaras, pilnīgi negribas par to domāt.. Un par to nav jādomā.
Es izlasīju grāmatu par narkiem un man ļoti patika. Labi. Tā, kas vēl. Nezinu. Kaķi. Suņi. Cilvēki. Mājas. Žogi. Logi. Gaismas. Tumsa. Takas. Ceļi. Neceļi. Strupceļi. Daudz. Čau.

.

Pilnīgi nezinu ko lai raksta. Tad jau laikam nevajadzētu rakstīt vispār. Es labprāt šo tiešām rakstītu kā kaut kādu īstu dienasgrāmatu, bet pārāk daudz acu redz un tā tālāk. Rīt es beidzot iešu uz kinoteātri, pēdējo reizi es biju uz Šreku (ha-ha) un tas bija tik sen, ka es pat neatceros kad.
Man mājās ir atrodamas diezgan krutas grāmatas, vakar atradu par narkomāniem, bet tādu tiešām, nevis kā Kaifs, kur viss ir diezgan virspusēji vai kaut kā tā. Nu, nav jau brīnums, galu galā, tās grāmatas autors ir ārstējies no narkotiku atkarības.
Es vispār laikam lasu tādas grāmatas,kādas nevajadzētu, bet es mēģināju notestēt savādākas, kuras varbūt vajadzētu, un tās man likās tik dumjas, ka es tālu netiku.
Es tagad iedomājos, nez ko es rakstīšu pēc daudziem,daudziem gadiem, nez kādi notikumi būs. Tādas neziņas/ziņkāres dēļ ir vērts no rītiem celties!
Čo ir kaut kādā (..) vietā un atpakaļ būs tikai rīt, es nemaz nezinu cikos, cerams, ka ne vakarā.
Es no kuras tur dienas nejūtos īpaši labi, jo - bars - ir uz manis dusmīgs un tamtamparapam. Bet es neko nevaru izdarīt. Tas situāciju padara vēl stulbāku, bet tād dzīv. Un man nav vienalga, bet ko gan tas vispār maina ?
Labi,viss. Par to ir jābeidz domāt vienreizīt.
Rīt ceru satikt Čo un gulēt zālē, nu kaut kur gulēt. Sen vispār neesam tikušās.
Un un un man būs zili mati, tādi riktīgi zili, - nu nejau debeszili vai kkas gaišs,bet nu tāpat zili. Un dredus es nekādīgi nevaru sagaidīt, man jau pilnīgi apnik gaidīt.
Iesakiet man labu mūziciņ.

b

Pirmo reizi mūžā es izmēģināju iepazīties caur internetu. Tātad, bars. Sākām sarakstīties aptuveni pirms gada un šogad ļoti spontāni visas septiņas satikāmies Kuldīgā. Tātad. Tā, kā es dzīvoju otrā Latvijas galā, man nācās iztikt ar trim stundām miega, lai pieceltos 3:00 un jau 4:15 sēdētu autobusā uz Rīgu. Tur man bija sarunāts tikties ar vienu no bara meitenēm Lauru,kura ir no galvaspilsētas. Ierados nedaudz ātrāk nekā biju iedomājusies pirms tam un, kad biju 30 km no Rīgas, Laura vēl žāvēja matus. Es nonācu autoostā pirmā, kaut gan pirmīt bija domāts,ka būs otrādāk. Pasēdēju laukā, skatījos uz cilvēkiem, tad nezināju ko darīt un sāku skaitīt cik no viņiem smēķē. Bija kaut kādi astoņi, no nezinu cik.
Tad sazvanījos ar Lauru,mēs satikāmies, nopirkām biļetes uz Kuldīgu un viena no otras baidījāmies,taču kaut ko jau runājām. Autobusā jau runājām daudz vairāk un nonākot Kuldīgas novadā (ceļš likās ļoti...ļoti garšs, varbūt tāpēc,ka autobuss bija nenormāli lēns) abas tik pat kā ķērām baiļu sirdstrieku no pārējām meitenēm,kuras jau bija tur un jau bija iepazinušās, staigāja apkārt Kuldīgai un gaidīja mūs. Izkāpjot no autobusa viss likās kaut kā ļoti jocīgi,ka mēs visas esam satikušās, taču jau pirmajās minūtēs man visas meitenes likās ļoti jaukas, taču es runāju maz diezgan ilgu laiku,pati nezinu kāpēc. Vienkārši visu laiku bija dīvaina sajūta.
Tad mēs klaigājām pie Čalkova loga un viņš nenāca laukā, laikam nobijās no Lauras. Aizgājām paēst uz Ķenguru un tā vieta bija dikti forša,izņemot tās lapsenes,kuras visu laiku lidinājās apkārt un man no viņām bija bail. Tad Laura vienu ļoti brutāli nosita un jā. Mēs ēdām picas un gribējām zvanīt Jungai,lai viņa atnāk apēst pārpalikumu. Tad es nezinu kas notika, mēs laikam gājām pie Auces un tad uz veikalu vai kaut kā tā, nu nav svarīgi. Paulai pagalmā ir ļoti jauka vieta,nolūzis koks, dikti foršs. Mēs uz viņa sēdējām,runājām, es joprojām biju salīdzinoši ļoti klusa. Tad kaut kādā brīdī es jau sāku runāt vairāk,nomnom. Vēl es gribēju pateikt,ka Kuldīgā ir dikti smuks centrs, senlaicīgās mājas un ielas, ļoti skaisti. Paula man stāstīja par pilsētas svētkiem un tā. Man viss ir sajucis ar vietām. Nakts bija dīvaini smieklīga, es negribu par to tik publiski šeit rakstīt,Linda runāja visādas dīvainības par ciplanētiešiem un viņu lukturiem, mēs gulējām zālītē un vārtījāmies pa zāli, ļoti skaļi uzvedāmies un Kaņepe visu laiku krita gar zemi.
Vispār, to nevar tā pastāstīt. Man patīk bars.

summer

Es joprojām vasarā neko jēdzīgu neesmu paveikusi,bet tam jau tā vasara ir domāta,ne? Lai neko nedarītu. Mana māsa pēc nedēļas (mazāk) brauc atpakaļ uz Vāciju un es laikam braukšu uz Kuldīgu,kaut gan man ir pavisam bail. Varbūt arī nebraukšu. Bet es zinu,ka aizbraukšu kaut gan simts reizes saku,ka braukšu un tik pat daudz reizes,ka nē. Tomēr ir jāapciemo visi tur un jā. Vismaz vienu reizi savā mūžā.
Vēl man patīk tas raidījums,kur ir vecas,vecas dziesmas no rīta pa TV6. Karstums mani galina nost, es neuzdrošinos pa dienu iet laukā, tikai vakaros nedaudz pastopēju un tagad arī sākšu peldēt,jo vienreiz nopeldēties vasarā laikam tomēr ir par maz. Nezinu. Un vēl,vēl,vēl - es pat mēģināju nosauļoties,bet māsa mani sauca atpakaļ iekšā,jo viņai kaut ko tur vajadzēja.
Tagad man skan Bob Marley un un es sen neesmu rakstījusi blogu,tā šķiet. Šonedēļ laikam būs jāaiziet pie frizieres,tad jau redzēs. Un es nespēju sagaidīt savus dredus,tas viss ir pamatīgi ievilcies! Un tas nepavisam nav labi. Lai nu kā, man tagad gribās saldējumu un man mājās ir saldējums,bet ja es viņu apēdīšu, tad negalvoju to,ka vēl būšu dzīva.
Esmu pēdējā laikā ļoti daudz rakstījusi un lasījusi, un tas pavisam sāk apnikt. Es pat izlasīju 2 Paulu Koelju grāmatas, to starpā, arī slaveno Aļķīmiķi. Nebija jau slikta grāmata, daudz interesantu atziņu,kuras kāds jau bija pasvītrojis (tas ir neforši,ja ņem no biblenes kaut ko). Tad vēl vakardien dabūju kaut kādu konkursu un es nezinu vai piedalīšos,jo man nepatīk tēma un balvas nav krutas (jā,jā tas jau nav galvenais,blablablablabla,bet nu tomēr tas ir liels stimuls kaut ko rakstīt),ja nu vienīgi ir iespēja satikt MārtiņSirmo un viņš taisīs ēst vai kaut kas tāds.
Es vēl apņēmos sākt rakstīt dienasgrāmatu, tādu īstu, uz īstām lapām un ar īstu pildspalvu,bet tad es izdomāju,ka man nebūtu ko rakstīt, tāpēc sākšu rakstīt pēc pāris gadiem,kad droši vien (es ceru), būs visādi štrunti kā darbs, tizli kolēģi un visas citas lietas.
Un es ceru,ka blogspots eksistēs ilgi, jo es grasos arī rakstīt šeit ilgi.