1234567899

ir jau septembris. un tieši pēc nedēļas man būs dzimšanas diena. cik jauki. tikai man negribas dzimšanas dienu. man nepatīk.es nezinu kāpēc,bet nepatīk. tāpēc tā būs parasta diena.
brīnums, ka neiegriezos šeit agrāk (ap augusta beigām) un nepažēlojos par to, ka vasara jau galā un līdz ar to arī bišķiņ dzīve. bet augusta beigas bija jaukas, jo biju anglijā. londonā un braitonā. un man tagad tik ļoti gribētos uz braitonu. iemēģināju arī zenītu, šis tas ir tīri normāls. varbūt vēlāk, kad beidzot tās bildes dabūšu datorā, iemetīšu arī šeit kaut ko.
šajā rudenī līst daudz par daudz. man bišķiņ gribās ziemu. bet tikai mazliet. es atceros,ka pagāšgad kaut kur mazliet pēc deviņiem gāju uz mājām un bija ļoti skaists sniegputenis un meitene, kas gāja man priekšā pīpēja. dīvaini,ka es to atceros.
manā klasē ir pieci jauni cilvēki. jauki jauki un nākamnedēļ mēs cepsim muffinus. un man joprojām nepatīk un nepadodas matemātika un šogad divreiz vairāk, nekā līdz šim manā skolas dzīvē.
un vēl es pēdējās nedēļas ļoti daudz klausos ed sheeran. kas vēl... es nezinu. kā jums iet?

oh oh oh

ir pagājis mēnesis un drusciņ vairāk no šīs vasaras,bet es neesmu neko izdarījusi.. nekas jau nebija arī jāizdara, bet tomēr kaut kā - nezinu pat kā - ka šis mēnesis vienkārši ir bijis tāds, ka neko nedaru un viss.
turklāt, man ir galīgi izsists ritms, nedaudz bezmiegs pašlaik, līdz kādiem diviem trijiem pilnīgi nejūtu miegu, tad beidzot aizmiegu un ceļos arī laikā,kad puse dienas jau ir cauri
un londona šovasar izskatās šaubīgi,šaubīgi, bet tas nekas .

es nespēju iedomāties, ka atkal var būt ziema, sals, sniegs,aukstums,kaudze ar neizpildītiem mājasdarbiem un tā tālāk tā joprojām

es labprāt pašlaik apturētu laiku. jā.

z

no auces bloga skan skaista dziesma.
vasara ir klāt. ir nakts, bet nekas nav tā, kā vajadzētu būt. un vēl, es nemaz nezinu, kā vajadzētu būt, bet laikam,ka ne šādi.
varētu uztaisīt tēju. izdzert un tad iet gulēt. mazā drusciņa saprāta,kas man ir atlicis saka,ka ir jāiet gulēt. rīt būs jauna diena. ( un es atradu kā sauc skaisto dziesmu no auces bloga. )
manā prātā nekad nav prātīgu domu un man ļoti gribētos zināt par ko domā citi cilvēki, kad viņi pieceļas, iet pa ielu vai skatās mākoņos.
es nesen kaut kur izlasīju šo un man liekas, ka tas ir pārāk daudz par mani
Where ever I am I always find myself looking out the window wishing I was somewhere else.
un visvairāk man patīk un gandrīz visvairāk mani baida arī tas, kas būs nākotnē. ko es darīšu, ko nē, kur un kas es būšu un vai vispār būšu.
es gribētu, lai mana mazā bedre ir drusciņ lielāka un, lai šeit apkārt būtu tādi, kas runā angliski un, lai šeit būtu tāda vieta, kur uzstājas underground grupas. tas būtu ļoti lieliski.
un es ceru, ka šī vasara mani nepievils. vispār vasara nevar pievilt, pievilt varu es tikai pati sevi.
šis ir dikti liels bezsakars. laikam tomēr vajadzēja iet gulēt, nevis nākt šeit. tagad gan es eju gulēt.

maijs

man ir 19 mazi čupačupi. skan Tumsa - Zemenes sniega
man rīt noderēs veiksme, tāda liela un klātesoša. tāda veiksme man noderēs tieši rīt, tieši pirmdienā un visvairāk no visām maija dienām.
un man vasarā būs zenīts. un vēl. un mans pulkstenis vienmēr rāda 10:15. es gribētu rokas pulksteni ar eifeļtorni, tad man vienmēr līdzi būtu mazlietiņ parīzes.
man liekas šī vasara būs savādāka nekā cita un es nevaru sagaidīt, kad vasara pienāks. tik maz atlicis, ka pat pārāk grūti tam noticēt.

54545677643

lai ir arī dienas ir tik ļoti pārāk līdzīgas cita citai, tomēr, ja tā padomā, tagad nav tā, kā bija agrāk. un laikam agrāk bija labāk. es nezinu. varbūt arī nē.
īstenībā, visi šie ieraksti ir diezgan.. nezinu, nelasāmi, garlaicīgi arī noteikti, bet es vienkārši nevaru šeit uzrakstīt visu to,kas ir manā galvā, tas būtu.. nezinu kā. bet es vienkārši nevaru. liekas, ka to nedrīkst nevienam teikt, nekur rakstīt un tā tālāk.
tuvākajā laikā varētu izmēģināt, kā ir kliegt no visa spēka meža vidū.
man vajag..man vajag.. ...

l

es gribu būt pilots un gribu personīgo lidmašīnu.
tas nozīmētu,ka es mācētu lidot un varētu aizlidot prom.
unnnn...jā. tas arī viss,kas man sakāms.

seaside.

Ir otrdiena.
Ir aprīlis.
Un ir gandrīz maijs.
Šis mācību gads pagāja ātrāk, nekā iepriekšējais un arī iepriekšiepriekšējais. Tas nozīmē tikai vienu - laiks skriet tik ātri. Miljons reižu dzirdēta frāze. Bet tā tiešām ir. Un tas nozīmē to, ka gads un vēl daži, un es būšu tur, kur es tagad gribētu būt, tajā laikā, tikai nezinu, vai vietā. Jocīgi. Man tikko skanēja The Kooks - Seaside un tā dziesma man atgādina par vasaru 2010 un tagad, aiz maza paugura slēpjas vasara 2011. Pati labākā sajūta ir tāda, ka es vēl nezinu, man nav ne mazākās nojausmas par to, kāda šī vasara būs. Ko es darīšu. Vai man patiks. Vai varbūt nepatiks. Tā tiešām ir laba sajūta. Un ne tikai par vasaru. Par nākotni kā tādu vispār.
Nākamnedēļ jābrauc uz kaut kādu rakstnieku konkursa noslēgumu. No vienas puses baigi negribas. No otras puses gribas, jo man nav ne jausmas, kas tur notiks.
Vispār, man ļoti patīk šis laiks pirms vasaras. Tas, ko es tik ļoti gribu, ir tepat, rokas stiepiena attālumā, tomēr vēl neaizsniedzams, vēl nav sācies, tāpēc vēl nevar beigties. Diezgan nesakarīgi.
Tomēr man ir daudz mazu plāniņu, ko vēlos šajos trīs mēnešos realizēt. Un jā, viens no tiem - pirmoreiz mūžā nosauļoties tā riktīgi pa brūno. Savādāk ir sajūta, ka esmu līķkrāsa forever.
Taču es ceru, ka visus mēnešus nenombulēšu, bet izdarīšu arī kaut ko lietderīgu.
Un vēl, man gribas, lai aiz loga ir zaļš un zaļš, un lietus,lietus,lietus. Silts, stiprs lietus, kas sākas rītā un nerimstas pat līdz vakaram. Un es sēžu iekšā, klausos uz to brīdi vislabāko mūziku pasaulē, kaut ko līdzīgu The Kooks un man ir labi. Jā, es gaidu tādu dienu.
Bet aprīlis - maijs nozīmē to, ka ir jāsarauj pēdējās mācības, vislielākās problēmas man kā vienmēr sagādā matemātika.
Un patiesībā, es pat brīnos,ka joprojām drukāju šajā blogā.
Lai nu kā - jauku vakaru,dienu,rītu un dzīvi un klausieties :
dziesmiņdziesmiņa

abc

es te atkal parādos un te nu es esmu vairs nezinu, ko lai šeit ieraksta, bet pirksti pagalam grib te kaut ko ierakstīt un tā nu tas ir lai nu kā, mana dzīve pa šo mēnesi nav sagriezusies pa simts vai divsimt vai trīsimt un vairāk grādiem un tā laikam kādu brītiņu vēl būs man ir grūti uztaisīt visa mēneša kopsavilkumu, bet es to varētu noraksturot ar vienu vai diviem vārdiem - parasts un vienmuļš, vienīgais kaut kas ir tas, ka ir nedaudz jau jūtams pavasaris vai arī diezgan jūtams, nezinu, tomēr, tas, ka laukā ir palicis tikai bišķiņ sniega spēj uzlabot garastāvokli un debesis ir apmākušās un man drīz jāiet uz mājām jā,es neesmu mājās, nu savā ziņā esmu, tomēr neesmu un šis noteikti būs grūti saprotams teikums,tāpat kā viss iepriekš uzdrukātais teksts jauku jums pavasari un domāju, ka varbūt kaut ko iedrukāšu, kad tikšu mājās un tas būs baigi drīz un vispār pastāstiet man kā jums iet, ja jūs šo lasat

the kill

es uz kādu laiku pazudīšu
sveiki un atā

9

čau,dzīve
es teicu sienai


nē,patiesībā neteicu
man liekas, ir jāiet gulēt
man liekas, šeit vairs nekad nav jāraksta
man liekas, rītdien vācu valodā ir kontroldarbs
man liekas, ka es nekā nezinu
man liekas, ka dzīve tomēr ir dzīve

un kā būtu
ja viss būtu saldi jauki pūkaini
tas būtu jocīgi

jā

man gribas no šeienes pazust

bet nesanāk

Februāris

Sveiki. Pēdējo reizi šeit iegriezos 16. janvārī un var uzskatīt arī tā, ka pēdējo reizi es šeit iegriezos pirms veselas mūžības. Tātad pašreizējā situācija ir tāda - man skan http://www.stereomood.com/mood/peaceful visai jauka dziesma Lay Low - BY and BY. Man patīk tā adrese jau tāpēc vien,ka es arvien tur varu atrast ko jaunu un nedzirdētu. Man klēpī ir pelēka sega un ir nakts,un es izdomāju,ka ir jāuzklabina jauns ieraksts. Kas manā dzīvē ir noticis pa šo laiku? Īstenībā, es pat nezinu. Visbēdīgākais ir droši vien tas, ka Latvijā ir par vienu mūziķi mazāk, bet šajā tēmā es vairs ieslīgt nevēlos. Bet, savādāk, laikam nekā.
Ak, jā, protams, man ir jāpalielās, ka tiku uz matemātikas rajona olimpiādi un tas nepierāda manu loģisko domāšanu (jo tādas man nav), bet gan to, ka veiksme pastāv. Ja reiz es tiku uz rajona olimpiādi, veiksmei ir jāpastāv. Savādāk to izskaidrot nav iespējams. Varbūt, kosmosa tālumos kaut kas ir sakustējies savādāk un sāk notikt dīvainas lietas. Kas to lai zin.
Un vēl es tiku uz angļu valodas skolas olimpiādi.
Dāmas un kungi, tagad ir vispiemērotākais brīdis, lai uzdzejotu.

Ak šī skola,
Ak šī dzīve,
Ak šī dzīves skola
Iemācos es A,B,C
Iemācos es 1,2,3
Iemācos cik viens reiz trīs
Iemācos no kā sastāv mēness īss
Vai dabūšu es doktorgrādu
Vai dabūšu es neko?
Vai izaugšu par kosmonoutu

Lai gan nezinu kā to rakstīt?
Izbeidziet, skolotāj, mani bakstīt!

Es noteikti esmu nopietns cilvēks. Nē, mans prāts ne mazākajā virzienā nenesas uz muļķībām.
Vispār, dienas paiet kā dienas, gadi paiet kā gadi, katru gadu nogrimst Titāniks, katru gadu uzzied sniegs un sasnieg visādi pumpuri kokos. Debestiņas mirgo un tā tā dzīve paiet.
Ar bildes ielādēšanu man te būtu pārāk liela ķēpāšanās, tāpēc var iztikt tāpat.
Iespējams, ka pamainīšu bloga izskatu un nosaukumu.

@

kaut kas un kaut kur.
drīz jau būs noslēdzies pirmais mēnesis kopš šī gada un man gribas vai nu atpakaļ 2010. vai tālāk uz priekšu.
placebo - devil in details.