Un dažreiz es mēdzu sevi iztēloties pēc gadiem desmit. Nezinu kāpēc, bet man acu priekšā paveras aina ar meiteni ( ja tā drīkst teikt ) garā t-kreklā ar kādu smieklīgu uzrakstu vai attēlu, ar nevīžīgiem matiem, legingiem un kedām, un karstās šokolādes to tur krūzi rokās, kura ir piecēlusies agrāk, lai izietu pastaigā un pabarot savus mīļos baložus. Pieaudzis cilvēks pilnīgi pretējs pieaugušajiem. Cilvēks,kurš mēdz domāt un smieties par stulbiem jokiem, nēsāt kedas un skatīties multenes katru pēcpusdienu, dzert karsto šokolādi un sūdzēties, cik tā karsta, bet tomēr garšīga,cilvēks,kurš klausās mierīgu un traku mūziku, cilvēks, kurš iegriežas katrā veikalā un dejo ar ziemeļbriežiem, cilvēks,kurš ik vakaru atnākot mājās ieraksta kaut ko savā atziņu kladē vai dienasgrāmatā, cilvēks,kurš ir pārvarējis miegu, lai agri no rīta pieceltos un sagaidītu austam sauli, cilvēks,kurš cer,ka viņu vecumdienās nolaupīs ciplanētieši ar lielām acīm...
Cilvēks,kurš aizbraucot uz svešu vietu, zog no sētām ķiršus, cilvēks,kurš atļaujas smieties par neko,kad apkārt valda klusums, cilvēks,kurš zīmē iedomātas biļetes uz nekurzemi, cilvēks, kurš bildē debesis, cilvēks,kurš piedzeras no ūdens un skaļi dzied,cilvēks, kurš izgriež no žurnāliem cilvēku galvas un pielīmē tās klāt citiem ķermeņiem. Vienkārši muļķe, kurai patīk svinēt dzīvi.
P.S. Es ļoti ceru,ka šis blogs vēl saglabāsies desmit gadus,ka internets nesaies čupā un www.blogspot.com nepazudīs, lai es pēc šiem desmit gadiem, varētu ar tējas krūzi apsēsties pie datora,kurš zog internetu no kaimiņiem un lēnā garā pārlasīt ierakstu pēc ieraksta, un uzdurties šim un ar smaidu sejā salīdzināt... Ak.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru