63

Saka,ka katram cilvēkam ir savs stāsts. Katram kokam, katram skurstenim un klainojošam kaķim ir. Visiem ir. Cik savādi. Bet stāstus jau arī raksta. Un, tad,nepārlasa vai tomēr pārlasa, vai atstāsta citiem. Vai glabā pie sevis. Un nerāda nevienam... Un, tad es iedomājos,ka ja raksta stāstus, raksta ar lielu,lielu tintes spalvu uz saburzīta papīra. Un, varbūt stāsta (raksta) kaut,ko ļoti skumju,bet rokraksts toties ir skaists.. Un, ir jau mazliet sajūta,ka,ja stāsts ir skaistā rokrakstā uzrakstīts,tas,kas tur ir ar tinti iesmērēts, arī top mazliet spožāks. Tad, jau sanāk,ka arī skumjas ir jaukas? Droši vien. Es nezinu,ko es atkal šeit murgoju...tiešām nē.
D. neatbild uz maniem zvaniem. Tas ir ļoti nejauki,jo es gribēju šodien tikt uz to vietiņu un pastaigāties, un varbūt iečekot to pasākumu,jā, bet viena jau ne. Vienai man būs garlaicīgi tur,tomēr. Žēl.
Nezinu,ko šodien darīšu. Nezinu. Cik nelabs vārds. NEZINU NEZINU NEZINU. Ak,Dievs.
Vispār, ir nejauki neatbildēt uz zvaniem. Saprotams, ja tu esi dabūjis atvaļinājumu pēc pieciem nostrādātiem gadiem un tev visi savi kolēģi,kuri mūždien uzplijas, ir līdz kaklam un tu nolem pamest valsti vai savu pilsētu uz kādu laiku,nedēļu, varbūt divām, tad tiešām ir veselīgi neatbildēt uz zvaniem. Vai, ja tev ir pilnīgs besis jeb ejiet ellē visi, man neko negribas , tad arī ir diezgan noderīgi atslēgt telefonu/neatbildēt uz zvaniem. Bet,ne šajā gadījumā.. šoreiz mums bija jāsastāda dienas plāns. Bet, redz, ka tomēr tas nemaz nav tik svarīgi.
Ai,nu lai jau. Kāda starpība. Tikai vienu es zinu,ka vairs neplānošu neko, ja visu nevar novest līdz galam. Man nevajag nepabeigtu skici, man vajag pabeigtu darbu. Ar mani tiešām kautkas nav kārtībā, ja reiz sāku iedziļināties tik nebūtiskās lietās,kā ak,viņa/viņš neceļ telefonu...
Man skan karaļi of lauvas jau kuro reizi pēc kārtas. Es neteikšu,ka man viņi tik ļoti patīk, man vienkārši neiet tā Dieva pamestā vieta www.youtube.com
Un vēl, es nesaprotu vienu lietu. Kāda velna pēc es rakstu, ja es nevaru neko pabeigt. Atkal un atkal top kaut,kas, ko es pēcāk izdzēšu vai neliekos ne zinis par to. It kā tas nebūtu mans. It kā, tas neeksistētu.
Re,viens no tiem.. Es labprāt šo te ieliktu blogā,kur man ir nulle sekotāju,bet kāda starpība. jūs tāpat neizlasīsiet un tāds arī nav mans nodoms.


Es apgūlos zem vecās ābeles un raudzījos debesīs. Izkaltuši mākoņi knapi pieturējās pie zilā debesu lauka. Saule nežēloja mani un svilināja manu ādu, tādēļ, es mazliet vēlēdamies atvilkt elpu, paslēpos ābeles dāvātajā ēnā. Vienīgais,ko varēja dzirdēt bija putnu nemanāmās čalas,kas tik pat nemanāmi,kā paši mazie čivinātāji, aizplūda gar ausīm un atrada sev vietu kaut,kur fonā. Priekšplānā bija nostājies liels, draudīgs klusums un uzlūkoja mani ar savām lielajām,tukšajām acīm. Es labprāt būtu vēlējies novērst skatienu,bet tas nebija ne manos,ne kāda cita spēkos.
Kāds neliels, iesarkans ābols,vēlēdamies klusuma virvi,kaut uz mirkli pāraut, nokrita un atsitās pret akmeni,kas atradās netālu no zarainās un bagātīgās ābeles. Bet, šis centiens pazudināt klusumu, bija tik sīks un neievērojams,ka klusums ātri vien atgriezās atpakaļ un turpināja mūs visus biedēt un dzīt tālāk strupceļā. Es veltīju īsu skatienu debesīm un zināju,ka saule negrasās atkāpties turpināt žāvēt visu, vēl vismaz stundas divas. Atspiedos pret ābeles stipro stumbru un nopūtos. Vispār, šī vieta bija īpaša. Tas ir,šī ābele bija īpaša. Lai arī bija tikai pavasaris, šī ābele sāka izdaiļot sevi ar purpurkrāsas ziediņiem jau agri, kad vēl zemi sedza plāna kārtiņa gandrīz nokusuša sniega. Kamēr pārējās, apdomīgās ābeles vēl sildīja savus kailos zarus saulē, šī viena vienīgā ābele pulcēja ap sevi bišu un kameņu pulkus, ar saviem sulīgajiem,saldajiem ziediem.
Arī tagad, es dzirdēju kameņu kori sev virs galvas, bet gluži tāpat,kā šie nelielie nektāra laupītāji, kuri par mani nelikās ne zinis, es nelikos ne zinis par viņiem.
Ēnas sniegtais glābiņš no sausā, sutinošā karstuma, sniedza arī savādu veldzinošu sajūtu - likās, ka būtu izdzēris litriem auksta, atspirdzinoša ūdens, bet patiesībā,tā,protams, nemaz nebija.
Izdzirdēju klusu dungošanu. Pagriezos un ieraudzīju,ka blakus ābeles zaros,ērti iekārtojusies sēž kāda sveša meitene. Viņas āda bija viegli iezeltena un mati, kas atgādināja siltu, tekošu medu sniedzās līdz pat muguras beigām. Viņas acis bija vērstas uz leju, tāpēc, es varēju saredzēt tikai melnās, garās skropstas, kurās laiski rotaļājās saulesstari. Viņa bija ģērbusies vieglā, baltā kleitā un viņas pēdas bija basas. Kad, acu skatiens tika vērsts pret mani, es viņas skaistajā sejā, spēju saredzēt bezgalīgas skumjas. Acis bija zilganpelēkas. Viņa vēja ātrumā noleca no ābeles un pieslīdēja man blakus.
"Te ir daudz bišu.." Viņa bijīgi paskatījās uz ābeles ziediņiem. Balsī mijās skumjas un vēl kaut,kas man svešs un neparasts - nepazīstams.
Sakrustojusi kājas,viņa apsēdās uz zemes. Viņa bija uz ēnas un saules valstības robežas. Vietā, kur viņas āda bija pieejama saulei,āda mirdzēja. Viņa tam nepievērsa ne mazāko uzmanību. "Tieši no bišu dzēlumiem es nomiru..."