Cilvēki ir jocīgi. Bieži vien viens otru māca ar vārdiem "to nedari, tas ir slikti" vai "ja es būtu tu, es jau nu tā nedarītu", vai arī pārmet "akdievs, kā tev nav kauna šādi darīt" un iedomājas,ka citu dzīvēs būtu gatavie pro-dzīvotāji un tomēr, tajā pašā laikā,kad šim cilvēkam jau ir viena dzīve - savējā, viņš ar to ir dziļi bedrē un vēl atļaujas citam pārmest kļūdas,kuras,iespējams, ir pieļāvis pats un vairākkārt.
Bet tas tā. Esmu slima un nezinu ko darīt. Iesāku atkal kaut ko skribelēt, tad jau redzēs vai tikšu līdz vidum. Diezin vai. Kaut gan, nemaz nav labi turēt kaut ko iesāktu un nelikties ne zinis. Varbūt ir labāk dzēst laukā un arī nē - ja nu uznāk citreiz tā sajūta,ka tagad " o, varu pabeigt ir ko rakstīt "
Es izklausos pēc nezinu kā. Ārā neizskatās diezko labs laiks un mani tas īpaši arī neinteresē, tāpat esmu slima ( bet to jau jūs izlasījāt pirmīt )
Baloži mani mazliet ir palaiduši brīvībā, vairs nav tā savādā nezinukas pret viņiem. Teiksim tā - cik ātri man viņi patika, tik ātri palika par vienkārši putniem.
Un tomēr. Tā jau gadās visiem. vienmēr. pāriet un norimst. kuš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru