54

Vakarnakt ( nu patiesībā jau šonakt ) es tiešām nevarēju iemigt. Visu laiku fantazēju un sapņoju acīm ciet, bet tomēr nomodā. Viļājos pa gultu un nevarēju iemigt. Koncentrējos uz iemigšanu,bet pa prātu jaucās manu sapņu domiņas. Ziniet,varbūt jums liksies smieklīgi,bet es pirms iemiegu cenšos domāt ļoti jaukas domas,lai pēc tam man tas viss būtu sapņos, bet tā parasti nav. Parasti es redzu kaut ko,kas saistīts ar kādu lietu par,ko es varbūt esmu iedomājusies tikai vienreiz dienā,ne kādu pusstundu pirms iemigšanas.Ak,šī dīvainā pasaule.
Šodien skolā stundas paskrēja diezgan ātri. Varbūt dēļ tā,ka bija ieskaites un kontroldarbs, un pirmā diena pēc brīvdienām. Rīt pavisam noteikti būs daudz grūtāk. Hehe,kāda es optimiste.
Lai nu kā, ko tur lieki uztraukties. Nu,vispār jau ir gan par ko. Rīt ir kontroldarbs manā mīļajā svešvalodā ( vieta jaukiem bērnu smiekliem ), bet man nav iedvesmas atvērt grāmatu un kladi,un mācīties,mācīties,mācīties.
Pēc skolas gāja ļoti jautri,jo mans jumts nolēma apciemot savu draugu Žozefīnu un iedzert ar viņu vīnu, tikmēr atstājot mani vienu. Negribas gari te stāstīt, bet mēs staigājām pa veikaliem un es zvanījos cilvēkiem un lūdzu padomu,ko man labāk pirkt. Jā, un dažiem sarunāju dumības. Bet tā jau esmu es. Ak,es.
Pēc tam es sēdēju kādā jaukā vietā un smējos par savām dumībām,tik ļoti,ka vienkārši atkritu dīvānā un sāku no smiekliem raudāt.
Ziniet,es tagad izklausos vai nu pēc psihopātes vai vienkārši dzīvespriecīga cilvēka. Nē. Nu, maza daļa atbilst gan vienam,gan otram,bet patiesībā man ir tā,ka tad,kad es zinu,ka man nevajag smieties, tas vai nu nav vietā, vai nemaz nav tik smieklīgi,man tieši tas liekas smieties vēl vairāk. Ak.
Bet dzīve jau nav rožu lauks. HA! Šis teiciens ir dumīgi smieklīgs.
P.S.
Šodien mani iepriecināja tas,ka skolotāja pie manām domām bija pierakstījusi ĻOTI SKAISTI! TIKAI TIEC VAĻĀ NO KĻŪDĀM!
Jauki,vaine?