26

Dīvaini.
Cilvēki plāno visu.
Plāno,cikos iet uz darbu,cikos nākt atpakaļ - vai pa ceļam ieiet veikalā un nopirkt pienu,kafiju un maizi (kas,starpcitu,arī ir sarindots uz lapiņas) vai nenākt mājās vairs nekad.
Plāno,kad ņemt atvaļinājumu un plāno,kad doties uz Ēģipti. Plāno visu.
Es neplānoju gandrīz neko. Proti, nerunāsim,par pašsaprotamām lietām, jebšus, rutīnu. Parasti ir tā,ka viss notiek spontāni. Un tas nemaz nav tik slikti.
Zvans man, ap pieciem vakarā, tikko pēc turnīra:
" Eu, brauksi uz Cēsīm?"
" Kad?"
" Pēc pusstundas."
" Labi."
Un ziniet,bija jauki. Ko es vēl jums gribēju pateikt. Laikam neko. Man gribas hūti. Un man gribas agrus,pavasara rītus ar dzestru gaisu, putnu čivināšanu, kaut kādu mūziku garāmbraucošajās mašīnās,kafijas pupiņu smaržu, siltu lietu un sauli.
Ziemā cilvēki ir daudz skumjāki.
Ziema bija iekrāsojusi baltus ceļus, baltas kupenas, baltas cepures eglēm, balti bija iekrāsoti arī māju jumti,ceriņu krūmi, tikai vienu ziema bija aizmirsusi iekrāsot baltu - cilvēku domas.
Tas skan gaužām pesimistiski. Bet tād dzīv.